Darkness Follow Us

7.

                              2011.gads.

Ir pagājuši divi gadi kopš dienas, kad liktenis man atņēma pašu dārgāko. Esmu pilnībā bezjūtīga ,jo kā gan lai es ko jūtu, ja manī pat vairs nav tās gaišās dvēseles,kas bija agrāk,man to atņēma. Man atņēma visu, visu kas man bija.

"Sāra ,lūdzu runā ar mums,mēs vēlamies Tev tikai palīdzēt!", teica mana jaunā klases skolotāja. Man viņas pozitīvisms riebās. Likās,ka viņa neko vairāk ,kā smaidīt un spiegt nemāk.

"Man nevajag palīdzību!" ,es norūcu un turpināju vērot lietu,kas atsitās pret psiholoģes kabineta palodzi. Šajā dienā es sāku iemīlēt lietu, es sāku iemīlēt to tukšumu,kas bija manī.

"Inetiņ, lūdzu atstāj mūs vienas ar Sāru.", Teica skolas psiholoģe. Manās acīs viņa bija briesmone,kas tikai darīja to,ko dara lai pelnītu, nevis palīdzētu.

"Kā Tu jūties?" , Jautāja briesmone.

"Kā es jūtos? Protams, ka lieliski. Savādāk taču nevar nemaz būt!",es sarkastiski nobēru un turpināju vērot lietu,kas ar katru mirkli ievilka mani vēl dziļākā tumsā.

Briesmone: "Sāruc, mēs vēlamies Tev palīdzēt,neesi tik asa."

"Vēlaties palīdzēt? Palīdzēt?" ,es kliedzu un jutu,ka mana seja paliek sarkana no dusmām," Atgriežat manus vecākus dzīvus! Tā jūs man palīdzēsiet!"

"Sāriņ, tas nav iespējams, Tev jātiek t...", briesmone sacīja ,bet es viņu pārtraucu.

"Tad jūs nevarat man palīdzēt! Neviens nevar!", es kliedzot piecēlos, dusmīgā gaitā izgāju un kabineta un aizcirtu tumši brūnās koka durvis. Man tas viss pietika. Es vienkārši pazudu no skolas. Es zināju,ka tāpat mani nevienam šeit nevajag un nekad arī nevajadzēs.

  Es skrēju. Es skrēju tur,kur acis rādīja. Man nebija nekāda maršruta ,es vienkārši nevēlējos šeit vairs atrasties. Es vēlējos,kaut neeksistētu.

  Bija vēls vakars un lietus kļuva arvien spēcīgāks. Es vēl joprojām skrēju. Apstājusies es aplūkoju savu mitro apģērbu ,un tikai tad es sapratu,ka visu šo laiku biju parastā t-kreklā un melnās,apspīlētās biksēs. Bija ziema. Tiesa, ziemas vairs nav tik aukstas,bet apstājoties es sajutos tā, it kā laukā būtu vairāk ,kā -20 grādi. Es turpināju skriet.

  Nopratu,ka ir iestājusies nakts,jo tālumā nevarēja dzirdēt nevienu mašīnu un saule sen jau bija norietējusi. Es nevēlējos to darīt,bet laikam bija jādodas mājās. 

  Atnākusi mājās es sapratu,ka tomēr esmu cilvēks,nevis kāds briesmonis ar biezu ādu,kas var izturēt milzīgu salu,jo mans ķermenis bija pārsalis no lietus un aukstā vēja,kas visas šīs stundas,ko pavadīju laukā, bija mani tvēris savos saltajos apskāvienos. Sapratu,ka Brigita vēl ir darbā,jo māja bija tumša un tukša. Šī bija vēl viena lieta,kas man atgādināja,ka tagad esmu viena.''Mamm, tēt, kaut jūs tagad būtu ar mani'',es nodomāju ,palīdu zem segas un iegrimu nemitīgā asaru jūrā. Agrāk,kad man jautāja, kā es visu laiku spēju priecāties un būt tik pozitīva,es nezināju ko lai atbild,es vienkārši tāda biju, bet tagad, kad esmu viena, es saprotu ,ka tā iemesls bija mani vecāki. Brīdī,kad viņu dzīvības izdzisa manējā sekoja tām līdzi.

  ''Sāruc!'', pēc kāda brītiņa izskanēja kāda norūpējusies balss pie manām durvīm. Brigita bija atgriezusies . Viņa bija vienīgā,kas mani patiesi saprata, arī viņa zaudēja sev kaut ko neaprakstāmi tuvu. Arī viņa bija palikusi viena.

''Man viss ir labi'',es noteicu un ar rokas piedurkni noslaucīju savas asaras,kad Brigita apsēdās uz manas gultas.

''Tu vari man nemelot'', Teica Brigita un skatījās uz mani ar norūpējušām acīm.

''Man viņi neaprakstāmi pietrūkst'',es nočukstēju un tajā pašā mirklī Brigita apskāva mani.

''Es ticu,eņģel,es ticu'', sacīja Brigita un ar roku braukāja pa manu muguru.

''Es viņus pievīlu'',es teicu ,kamēr manās acīs parādījās asaras. Domāju,ka visu jau izraudāju,bet laikam kļūdījos.

''Tu zini,ka tas ir neiespējami! Viņi vienmēr būs lepni ar Tevi'', teica Brigita.

Es:''Nē,diemžēl es pievīlu gan.''

''Pat nedomā tā!...Paskaties manās acīs'',noteica Brigita turot mani aiz pleciem un skatoties manās acīs,''Zinu,ka Tev tagad ir šausmīgi grūti,zinu,ka cilvēku attieksme var kaitināt, zinu, ka Tu nezini kas būs tālāk, bet tas galīgi nenozīmē, ka Tu viņus pievīli! Lai arī kas notiktu, Tu vienmēr būsi viņu mazais eņģelītis,kas kādu dienu izpletīs savus spārnus un parādīs pasaulei cik patiesībā tā ir brīnišķīga. Lai arī kas notiktu, viņi vienmēr ar Tevi leposies. Tavi vecāki vienmēr dzīvos Tavā sirsniņā ,un Tu to ļoti labi zini!''

''Paldies''',es sacīju, jo neko citu nespēju izdvest. Es zināju, ka Brigitai ir taisnība , bet tā tumsa, kas manī mita centās aizgaiņāt šos vārdus. Nezinu, vai tumsai tas izdevās, bet pa doma par to uzdzina zosādu...

''Tev nevajag man pateikties...'', Teica Brigita un atkal mani apskāva.

''Vajag gan'',es sacīju.

''Eņģel!'',Brigita mazliet niknākā, bet tā pat mīļā balsī sacīja.

''Labi,nevajag.''es noteicu un mazliet iesmējos.

''Nu vot tā!'',sacīja Brigita,'' Tev biežāk jāsmejas!...''

Tā nu mēs kādu brīdi sēdējām uz gultas apskāvušās, līdz brīdim, kad Brigita atkal ierunājās.

Brigita:'' Man šodien zvanīja,ka Tu esot bastojusi skolu.''

Es:''Piedod...''

Brigita:'' Es Tevi nenosodu, bet zini,ka tā nedrīkst darīt.''

Es:''Zinu.''

Brigita:''Saprotu, ka Tev ir grūti, bet Tev arī vajag iegūt normālu izglītību!''

Es:''...Zinu.''

Brigita:''Apsolu man,ka Tu mēģināsi mācīties,bet darīsi to nevis tādēļ, ka es Tev to teicu, bet gan sevis dēļ.''To sakot Brigita ieskatījās manās acīs.

Es:''Apsolu...''

Brigita:'' Vot tā!Parādīsim pasaulei,ka Ramielli ir stipri!''

Tas nebija tukšs solījums. Lai arī cik ļoti man sāpētu, man ir jāmācās,man ir jādzīvo tālāk. Varbūt sākumā es to darīšu vecāku pēc,bet ar laiku...ar laiku...Cerams es spēšu dzīvot dēļ sevis....