Darkness Follow Us

3.

*Sāras skatpunkts*

 Bija vēls vakars,nakts ,vai rīts. Es vairs pat to nespēju atšķirt ,jo mans prāts nesekoja līdzi laikam. Bija pienākusi tā diena. Godīgi,es pat jutos sagrauta ,jo kā gan es varēju par to aizmirst. Es vienmēr atceros šo dienu. Vienmēr! Bet par brīnumu,šis gads bija izņēmums. 6 gadi. 6 gadi ir pagājuši kopš tās liktenīgās dienas. 6 gadi ir pagājuši kopš dienas,kad liktenis man atņēma pašu dārgāko. Parasti šo dienu es pavadu ar Brigitu. Mēs katru gadu pēc kapsētas ''apciemošanas'' skatāmies viņu mīļākās filmas un runājam par to,kā laiks ir pagājis.  Mēs sarunājamies tā,it kā viņi būtu vēl šajā pasaulē. Bet protams,tā nav. Katru nakti,katru nakti un katru dienu es raudu un domāju kā viņiem iet,bet šajā dienā viss ir pavisam savādāk. Viņi ir dzīvi. Viņi ir ar mani. Viņi ir ar mums.  Daudzi cilvēki pēc kā tāda noteikti sērotu un atminētos cilvēku ar skumjām ,bet mēs padarām viņu nāvi ...nebijušu. Tā it kā tā diena nebūtu bijusi. Godīgi,tas ir daudz sāpīgāk,kā skumt par to,jo mana dvēsele raud pēc viņiem un to dienu,to brīdi, kad liktenis man atņēma vecākus es nekad neaizmirsīšu.

  Šis gads ir atšķirīgs no pārējiem. Es nezinu kā,kas man lika aizmirst iepriekšējās dienās par šīs dienas tuvošanos,bet es par to aizmirsu. Man tas nepavisam nepatīk. Viss pēdējos mēnešos ir tik ļoti mainījies,tas sagrauj manu gadiem veidoto kārtību. Tas sagrauj manu miera burbuli,pie kura esmu tik ilgi strādājusi un mana sirds aiz bailēm vien spēj drebēt domājot par to,kas vēl var notikt.

  Apjautusi,ka ir jau vienpadsmit ,es negulējusi piecēlos no gultas, uzvilku kaut ko,kas pirmais pagadījās man ceļā un devos uz virtuvi.Par laimi Brigitai šajā dienā atļauj nedoties uz darbu. Es pat nezinu kā spētu šo dienu izturēt,ja nebūtu viņas.

Dodoties uz virtuves pusi es jau jutu svaigi ceptu pīrāgu smaržu.

''Eņģelīt! Beidzot Tu pamodies! Nāc,ieēd! Varbūt man sarūpēt Tev kaut ko piemērotāku brokastīm?', Brigita mazliet samākslotā priecīgā balsī teica.

''Labrīt!'',es nožāvājoties noteicu. ''Nē,būs labi ar to pašu. Tavi pīrāgi ir lieliski!''

''Vai,nevajag jau mani glaimot! Es zinu,ka nav jau nemaz tik lieliski,kā Tu saki.'',Brigita taisot jaunus pīrāgus teica.

''Nē,patiesi! Es visu dienu varētu ēst to,ko Tu gatavo.'',es vēl joprojām žāvājoties sacīju.

''Nu ,Tu jau vari ēst. Skaties tik,ka nepaliec par apaļu bumbiņu. Es gan zinu,ka Tu kaut vai esot bumbiņa būtu skaists eņģelītis ,bet nu,labāk nevajag.'',Brigita iesmejoties sacīja.

'''Nedomāju,ka apvelšos.'',es teicu.

Brigita:''Dārgā,Tu negulēji atkal,ja?''

Es(mazliet kautrīgi sakot):''Kā T...''

Brigita:''Eņģel,es Tevi zinu jau kopš Tavas bērnības. Tu vienmēr nespēj gulēt pirms lielām dienām.''

Es:''Jā...Laikam gan....''

Brigita:''Kā Tu jūties?''

Es:''Ko?''

Brigita:''6 gadi pagājuši...Kā Tu jūties?''

Es(Klusām nosakot):''Es...Es...Man viņu nežēlīgi pietrūkst!''Nosakot to es sāku raudāt.

Brigita piegāja pie manis,apskāva un noteica:''Kušs,enģel, viss būs labi.''

Es noslaucījusi asaras un drosmīgi teicu:''Vai nav laiks doties apciemot viņus?''

''Laikam gan,ka ir. Es ātri visu šeit satīrīšu un tad jau dosimies.''

Ienākot kapsētā es jutos tā,it kā mani vērotu. Apkārt nebija gandrīz neviena cilvēka,jo bija auksta ziemas diena un viss bija piesnidzis,bet es vienalga jutu skatienus.

''Šarlote un Maikls Ramielli'' Es paskatījos uz kapakmeni un uz tā bija rakstīti šie vārdi. Es vēl tagad nespēju noticēt,ka viņi ir šeit,salā,aukstumā,vientulībā. Man vajadzētu būt pie viņiem,bet vismaz viņi abi ir kopā,vismaz viņi nav tik vieni.

''Sveika draudzenīt un Maikl!'',Brigita iesāka.

'''Jūs pat nespējat iedomāties kā jūs man pietrūkstat,kā jūs mums pietrūkstat''

Brigitas sejā varēja redzēt asaras. Es viņu apskavu un noteicu,ka viņi tagad ir labākā vietā. Brigita smagi ievilka elpu un sacīja:''Es laikam Tevi uz kādu brītiņu atstāšu vienu. Man jāaiziet pakaļ pāris lietām. Drīz būšu atpakaļ.''

''Mammu, tēt! Ak šausmas,es vairs nespēju bez jums! 6 gadi! 6 nolādēti gadi ,kopš jūs mani pametāt! Kāpēc? Kāpēc jums vajadzēja mani pamest?Man vajadzēja būt ar jums! Nē,man vajadzēja būt tai,kas nomira! Man! Ja nebūtu es ar savu ilgo kravāšanos ,iespējams tas nebūtu noticis! Iespējams jūs vēl būtu dzīvi,jūs vēl būtu ar mani!...Iespējams...'',es raudot kliedzu uz kapakmeni ,kā traka ,līdz brīdim,kad apjēdzu,ka šeit ir jābūt klusam. Man jābūt stiprai viņu dēļ.

''Pēdējās dienās daudz kas ir mainījies. Mammu,es beidzot neesmu vairs atkal tik viena...'',es sāku stāstīt par to,kā  satiku Klāvu un kā mēs pēdējā laikā esam kļuvuši par labiem draugiem.

''Es domāju,ka jums viņš patiktu.'',es teicu un tajā pašā brīdī atnāca Brigita.

''Dārgā,mums jāiet,savādāk nokavēsim autobusu!'', Brigita sacīja.

Es neatvadījos no viņiem. Es neatvadījos,jo tas nozīmētu,ka visai šij ''padarām viņus atkal dzīvus'' padarīšanai nebūtu nozīmes, un pat ja mēs tā nedarītu,es nespētu atvadīties no viņiem.

  Atlikusī diena pagāja tādi pati,kā iepriekšējos gados. Iekšēji mani kas spieda, bet es zināju,ka nedrīkstu to izrādīt,jo arī Brigitai taču bija grūti. Viņa un mana māte tomēr bija labākās draudzenes kopš pirmās klases.

  Es no visas sirds centos neraudāt ,un liekas, ka Brigita arī. Mums abām tas diez gan labi izdevās,jo no mūsu acīm nobira labi,ja pāris asaru piles. Mēs abas ļoti labi apzinājāmies ,ka abas ciešam,bet apziņa,ka mani vecāki nespētu mūs redzēt ciešam mums lika turpināt šo, nu jau var teikt,tradīciju.

Mani vecāki vispār bija šausmīgi gaiši cilvēki. Es bērnībā nekad nebiju redzējusi viņus nelaimīgus, viņi pat nestrīdējās. Cik Brigita man stāstīja, viņi mīlēja viens otru kopš brīža,kad iepazinās. Viņi no paša sākuma bija tik atšķirīgi,jo mans tēvs bija no ļoti bagātas ģimenes,kas vienmēr taisīja nepatikšanas,bet māte-nabadzīga meitene,no kuras atteicās pašas vecāki, bet pat tas nebija šķērslis viņu mīlestībai. Viņi ļoti ātri apprecējās un ar laiku izveidoja ģimenes biznesu. Viņi kopā izdzēsa savas pagātnes un sāka jaunu dzīvi kopā. Pēc kāda laika viņiem piedzimu es-viņu mazais eņģelītis,mīlēts bērns, kas mantoja no saviem vecākiem to gaišo skatījumu uz pasauli. Mana māte jau kad piedzimu redzēja to,ka mana dvēsele būs gaiša,to ,ka es būšu cienīga nēsāt mūsu uzvārdu. Ja vien viņa zinātu cik ļoti esmu viņu pievīlusi.

Tātad,es ļoti labi apzinos,ka daļa ir paīsa un iespējams pat mazliet neinteresanta,bet savādāk es nespēju šo pasniegt un es gribēju lai daļa sastāvētu tikai no ''šīs dienas'',tādēļ LŪDZU nenogalinat mani!