Darkness Follow Us

8.

  Vakars pagāja ļoti labi. Patiesību sakot,tas pagāja lieliski. Mēs visu vakaru pavadījām klausoties skaļo mūziku,dejojot tās ritmā un runājot par nesvarīgām un arī svarīgām lietām. Radās sajūta,ka Klāva draugiem ir nospļauties uz faktu,ka viņi mani pazīst knapi vienu dienu,jo viņi izturējās tik brīvi un jauki pret mani,tā, it kā pazītu mani jau gadiem.

  Es paskatījos telefona ekrānā, pulkstenis rādīja 04:30 am. Bija nakts un visi jau bija aizmiguši,kamēr es,kā tāda muļķe,sēdēju uz balkona,rokas atspiedusi pret margām ,domājot par to kas notika un kas var notikt. Nepārproti,es biju neaprakstāmi laimīga ,bet manī virpuļoja baiļu sajūta. Man bija bail,bail no tā,ka atkal varu kļūt neuzmanīga un ievainojama. Dzīva. Domas mani mocīja un es nespēju iemigt. Es centos izbaudīt skatu,kas pavērās no balkona-viens vienīgs mežs un tumsa- bet tas,kas norisinājās manā galvā vāca visu manu uzmanību sev. Pēkšņi manu pārdomu brīdi iztraucēja kāda raupja un mazliet aizsmakusi balss.

''Kādēļ tad neguli?'',balss jautāja. Es pagriezos uz pusi no kuras nāca šī skaņa un ieraudzīju Matiasu. Viņa mati bija īsi ,bet vienalga šajā nakts stundā tie nespēja valdīties. Seja izskatījās nogulēta un acis bija mazliet piepampušas.

''Nespēju iemigt,domas nomoka'',es noteicu un atkal pievērsos brīnumainajam skatam,kas bija aiz balkona margām ,''Un ko Tu pats neguli?'' Es netaisījos puisim melot,es netaisījos izlikties. Zinu,ka nav labi izkratīt sirdi gandrīz tikko satiktam cilvēkam, bet es vēlējos parādīt kāda patiesībā esmu.

''Tieši tā pati problēma,kas Tev'',Matiass noteica ,viegli iesmējās un iekārtojās līdzīgā pozā,kā es.

''Kāpēc viss vienmēr ir tik sarežģīti?'',pēc neilga klusuma brīža jautāja Matiass ,vēl joprojām skatoties dziļajā tumsā,kas valdīja mums apkārt,tā, it kā tajā meklētu atbildes uz savu uzdoto jautājumu.

''Saka jau,ka mums tiek doti tikai tādi pārbaudījumi,ko spējam izturēt un pārvarēt,protams,ja vēlamies...Bet es tam īsti vairs neticu,jo dažreiz tas viss vienkārši ir par smagu.Rodas vēlme no bezspēka krist ceļos un padoties,vienkārši padoties.Tādēļ es nezinu...nezinu kādēļ viss ir tik sarežģīti.'',es noteicu un uzliku zodu uz savām rokām.

''Kas tad nu?Kas Tevi nomāc?'',jautāja Matiass un uz brīdi palūkojās uz manu pusi.

''Bailes no pārmaiņām'', es sacīju un varēja redzēt,ka Matiass uzmanīgi klausās, ''Es... Es sešus gadus esmu bijusi viena un tagad ... Tagad man ir bail no tā, kas var notikt. Man ir bail, ka atkal varu ciest.''

''Mēs būsim ar Tevi... vienmēr ...pat ja Tevi tas tracinās'', Teica Matiass un viegli iesmējās.

''Un pat ja Tava sirds un dvēsele kliegs no sāpēm...vienmēr kāds būs Tev blakus,palīdzēs piecelties un atsākt dzīvot'', to nosakot Matiass ievilka dziļu elpu un viņa acīs parādījās skumjas, ''Tu neesi viena!''

''Un kas Tevi nomāc?'',es jautāju un manī radās vēlme palīdzēt.

''Nekas tāds. Vienkārši, tēvs mani nospiež,neļauj būt sev pašam ,un es nezinu kā lai ar to cīnās. Melai un pārējiem arī negribu teikt,negribu lai viņi uztraucās.'' ,Teica Matiass un neveikli pasmaidīja. Es zināju, tas ir, redzēju ,ka ir dziļāks iemesls tajā visā ,bet es negribēju spiest kaut ko stāstīt,tāpēc nodomāju ,ka ja viņš to vēlēsies, pats izstāstīs. 

''Neļauj kādam sevi apstādināt, neļauj atņemt to,kas ir Tevī. Tu esi ideāls tāds,kāds esi un ja kāds apgalvo pretējo, viņš vienkārši ir muļķis. Pat ja tā uzskata Tavs tēvs. Prasta eksistence ,bez tā, kas Tu patiesībā esi , ir vienkārši skumja. Nevis prasti eksistē, bet gan dzīvo, jo tā patiesi var izspiest visu maksimumu no tā, kas mums ir dots. Un tā kā Tu man pats teici,Tu neesi viens...'', es sacīju un Matiasa sejā parādījās smaids. Vismaz kaut kur noder grāmatās izlasītais.