Darkness Follow Us

9.

                Klāva skatpunkts.

Mēs paēdām brokastis un visi jau sāka taisīties tur,kur katram vajadzēja būt. Melisa mūs visus apskāva un mēs atvadījāmies. Sāra un Nikija jau bija aizgājušas. Es jau taisījos doties uz slimnīcas pusi,kad pēkšņi dzirdēju,kā Lūks mani uzrunā.

''Eu...am...Es zinu,ka Tu tagad labprāt dotos pie Markusa, bet nu...'', Lūkass runāja un ar roku pakasīja pakausi,''bet man zvanīja fācis un viņš teica,ka mums diviem būšot diezgan grūti to visu sakraut busā, tādēļ Tu negribi...'',es pārtraucu Lūku,jo jau zināju ko viņš man vēlas jautāt.

''Es braucu!'',es nopietnā tonī atbildēju.

''Nevēlies,nebrauc. Es saprotu,ka brālis svarīgāks'', Lūkass sacīja. Parasti Lūkasam bija daudz asāks tonis,bet viņš ļoti labi zināja cik svarīgs man ir brālis, tādēļ laikam centās būt maigāks.

''Es jau teicu,ka braucu!'',es atbildēju,''Pie Markusa aizbraukšu vakarā''

''Nu kā zini'',Lūkass noteica un mēs iekāpām viņa tēva busiņā,kas pirms minūtes atbrauca.

Varbūt paskatoties uz mums no rīta varēja likties,ka neesam īpaši tuvi, bet patiesībā Lūkass man vienmēr ir bijis tuvākais cilvēks šajā draugu vidū. Mēs esam tik atšķirīgi cilvēki, bet tomēr kaut kas laikam pievelk. Es vienmēr esmu bijis tas cilvēks,kam nekad nav paticis kontakts ar meitenēm vai vispār jebkādām dzīvām būtnēm,kas pat nedaudz atgādina cilvēku,bet ar Lūkasu vienmēr ir bijis pretēji. Ballītes un sievietes ir viss par ko viņš domā. Vēl tagad atceros,kā viņš visu pirmās klases gadu centās ar mani runāt un spēlēties. Ja tagad viņam pajautātu kādēļ tā darīja,jo mēs taču bijām tik atšķirīgi, viņš atbildēju,ka nezin,kaut kas iekšā lika viņam to darīt. Prātojot par to es sāku domāt vai ar Sāru bija tas pats. Vai viņai arī kaut kas iekšā lika pieiet pie manis dienā,kad iepazināmies? Laikam patieso iemeslu neviens nekad neuzzinās, bet es biju laimīgs,ka kaut kas tāds notika. Varbūt ja tas nebūtu noticis mēs nebūtu tik tuvi vai pat sākuši runāt.

Es laikam visu ceļu biju domājis par sazin kādām lietām,jo kad attapos mēs jau bijām mūsu mazajā pilsētelē, kur biju pavadījis visu savu bērnību.

''Tūlīt jau būsim klāt'',nomurmināja Lūkasa tēvs un centās būt mierīgs vadot busiņu pa bedraino ceļu. Pēc neilga brītiņa mēs jau bijām klāt.

Mēs kādu laiku krāmējām mēbeles busiņā,līdz beidzot Lūkass ierunājās.

''Kas Tev ir ar Sāru?'',jautāja Lūkass un turpināja darāmo.

''Kā Tu to domā?'' ,es ļoti labi sapratu kā viņš to domāja,es vienkārši nevēlējos atbildēt.

''Nu visa tā Eņģeļu padarīšana un tā tālāk...Es Tevi pirmo reizi redzu...tādu'',Lūkas paskatījās uz mani un sacīja.

''Nekas. Vienkārša draudzība.'',es sacīju un iecēlu dīvānu busiņā.

''Tu pats tam tici?'',Lūkass sacīja un apsēdās,kad viss jau bija salikts.

''Jap!'',es apsēdos blakus Lūkam un centos izklausīties pēc iespējas pārliecinātāks ,bet patiesībā es nebiju.

''Nu kā zini...Bet nelaid garām to,kas Tev ir dots. Viņa ir īpaša,to var redzēt, un es negribu,lai Tu laid garām iespēju un pēc tam tupi ar ''salauztu sirdi'',Sacīja Lūkass un aizdedzināja cigareti.

''Tā gadījumā nav sirsnīgākā lieta,ko esi pateicis?''es noteicu un iesmējos.

''At**si*s! Varbūt man ir savādāki uzskati par sievietēm,bet es neesmu muļķis un pazīstu Tevi.'',sacīja Lūkass.