Darkness Follow Us

10.

     Sāras skatpunkts

*Atgriežamies mazliet atpakaļ laikā.Rīts...vai diena....vai....banāns.*

Izgājusi no Mata un Melas dzīvokļa es sāku domāt ko nu varētu darīt. Ilgi nebija jādomā, jo brīdī ,kad ieraudzīju pelēkos mākoņus ,kas pārklāja gaišzilās debesis,es atcerējos par savām pastaigām. Mana dzīve varbūt krasi mainās, bet neviens man neatņems to,ko šajos gados esmu iemīlējusi- dienas, kas citiem liekas tik skumjas un nožēlojamas,bet man-brīnišķīgas. Mākoņi man atgādināja to daļiņu manī, kas ar katru dienu auga vēl lielāka šos 6 gadus. Varētu pat teikt,ka tas atgādināja mani...visu ,bet pavadot pagājušo vakaru ar Klāva draugiem un iepriekšējos mēnešus ar pašu Klāvu ,es sapratu,ka tomēr tas pozitīvais bērns,kas manī mita prims vecāku nāves nav miris. Tas vienkārši tika dziļi aprakts aiz sāpēm un un tumsas,kas mita manī.

Es turpināju iet līdz sapratu,ka esmu nonākusi līdz grāmatnīcai. Tā priekš manis nebija parasta grāmatnīca. Mazajā bodītē strādāja tikai trīs pusmūža sievietes un viens pavecs ,bet ļoti labsirdīgs večuks. Plaukti mazajā bodītē bija diezgan saspiesti, jo literatūras šeit bija ļoti daudz, bet tā kā cilvēki šeit reti iegriezās, bija ļoti viegli pārvietoties. Vienu dienu es uzdrošinājos večukam pajautāt kā viņi spēj uzturēt šo vietu un vēl iepirkt jaunākās grāmatas. Večuks man pastāstīja ,ka šis esot tikai viņu mazais projekts, sapnis ,kas tika piepildīts ,ja tā var teikt ,un ka tās trīs dāmas strādājot papildus darbus lai papildinātu ienākumus,tādēļ viņas šeit ir retāk. Es biju ļoti laimīga par šiem cilvēkiem, viņi piepildīja savus sapņus un vienmēr ,neskatoties uz to,ka gan jau ir piedzīvojuši daudz, skatījās uz visu pozitīvi. Es jau kā pusotru gadu šeit nāku un viņi vienmēr ir dzīvesprieka pilni un gatavi mani uzmundrināt. Šeit vienmēr viss ir tik mierīgi un fonā skan klasiskā mūzika un dažreiz pa kādam 80'to vai 90'to gadu hitam. Patiesību sakot, šī vieta ir iemesls manai mīlestībai pret to laiku mūziku.

Lai arī es tām trim sievietēm ļoti patiku, ar večuku es pavadīju visvairāk laika. Varbūt tas izklausās skumji, bet večuks patiešām bija interesants sarunu biedrs. Es pat biju viņam pastāstījusi par savu vecāku nāvi, bet neko vairāk ,jo man ,neskatoties uz mūsu sarunām, tā pat bija grūti kādam uzticēties un uzgrūst savas sāpes. Lielākoties ,mēs runājām pa sapņiem un dzīves jēgu, bet protams, bez tām depresīvajām un skumjajām runām,večuks tās necieta. Viņš mani vairākas reizes ir aicinājis uz tējas tasi pēc viņa darba laika beigām Es, protams, ar lielāko prieku piekritu un tā nu mēs stundām sēdējām ,klausīdamies mūziku,runājot par dzīvi un dzerot pasakaini gardu tēju.

Laikam nebija pieklājīgi viņu saukt par večuku, bet tā bija kā maza iesauka,ko es devu viņam. Večukam patiesībā bija ļoti neparasts un skaists vārds. Safīrs. Manuprāt tas ļoti brīnišķīgs vārds un tas ļoti piestāvēja večukam. Tiesa gan,večukam tas likās šausmīgi muļķīgs un pat īsti nepatika, tāpēc visi sauca viņu par Safu. Varbūt mazliet meitenīgi, bet večukam tas patika labāk,kā tikt sauktam dārgakmeņa nosaukumā. Viņš man stāstīja,ka viņa vecāki ir izvēlējušies tieši šādu vārdu ,jo kad viņa vecāki vēlējās ieņemt bērnu viņiem ilgi nekas nesanāca. Tika paziņots ,ka viņiem nevar būt bērnu. Safa māte bija izmisusi. Viņa kopā ar savu vīru ļoti vēlējās bērniņu, bet viņiem paziņoja,ka tas nav iespējams. Pēc diezgan ilga laika viņa māte palika stāvoklī. Viņi bija tik laimīgi,bet nespēja saprast kā tas ir iespējams. Vēlāk tika noskaidrots,ka paziņojums bija kļūda. Tā nu piedzima viņu mazais brīnums-Safīrs. Un tā kā viņi šo bērniņu tik ļoti vēlējās viņi to nosauca dārgakmeņa vārdā. Viņš bija viņu dārgakmens.

Beigusi spriedelēt es beidzot atvēru mazās paradīzes durvis. Jau pēc pirmajiem soļiem pasakainā mūzika un pati aura kopumā pārņēma mani. Neviens nebija pie kases, tāpēc nopratu, ka večuks kārtējo reizi savā mazajā bunkurītī, jeb darbinieku istabā, kārto mantas, vai vienkārši lasa kādu izcilu grāmatu. Pēkšņi pārslēdzās mūzika un sāka skanēt ''Richard Marx - right here waiting''. Vārdi sāka paši skanēt manā galvā un es klusām sāku dziedāt līdz.

Wherever you go
Whatever you do
I will be right here waiting for you
Whatever it takes
Or how my heart breaks
I will be right here waiting for you 

Tā nu es klusām dziedāju,cerot ,ka neviens mani nedzird, un mierīgi pārskatīju jaunāko grāmatu piedāvājumu. Tā kā kādu laiku nebiju bijusi šeit,man bija diezgan liela izvēle.

Pēkšņi es sapratu,ka bez manis un večuka šeit ir vēl kāds. No stūra izlīda kāds paīss siluets. Melnā apģērbā ģērbtais puisis stāvēja pie kāda no daudzajiem plauktiem un rūpīgi to vēroja. Pēc neilga laika viņš neapmierināti norūcās un apsēdās uz soliņa ,kas atradās tur pat netālu. 

''Varu kā palīdzēt?'',es piedāvāju savu palīdzību ,jo šo vietu es lieliski pazinu. Neviens plaukts ,neviena eja man nebija sveša.

Puisis mazliet mani nopētīja un ierunājas: ''Tu šeit strādā?'' Nezinu kāpēc, bet biju jau paredzējusi blondā puiša balss tembru. Tā bija diezgan raupja ,var pat teikt,ka aizsmakusi ,bet vienalga komplimentēja puisi.

''Ne gluži ,bet domāju ,ka spēšu Tev palīdzēt'',es atbildēju.

Puisis mazliet padomājis sacīja: ''Labi,man laikam tā pat nav izvēles'' Cik sapratu, puisis meklēja informāciju priekš studijām. Pēc piecām minūtēm mēs jau bijām atradusi visu nepieciešamo.

''Atzīstu, tas bija diezgan iespaidīgi'', puisis sacīja un pārskatīja grāmatu kalnu.

''Bieži šeit uzturies, ja?'' ,puisis jautāja, kad bijām pie kases.

''Pēdējā laikā nav sanācis,bet jā'', es atbildēju un uzsitu pa zvaniņu,kas atradās pie kases. Pēc pusminūtes parādījās pats Safīrs.

''Atvainojies ,mazliet ar darbiem aizrāvos'', večuks ātri sacīja un steidzās aiz  letes.

''Ak, Sāra, Tu arī šeit! Es jau domāju ,ka mēs Tev apnikām '', večuks runāja, iesmējās un sāka skenēt grāmatas priekš puiša.

''Tu zini, ka tas nav iespējams'', es atbildēju un uzsmaidīju.

''Bērns, viss ir iespējams ja vien Tu to vēlies.'', večuks runāja nenovēršoties no grāmatām.

''Savīr!'', es mazliet skaļākā balsī teicu. Man riebās, ka večuks uzskatīja, ka man vajadzētu jaunākus ''draugus''.

''Labi , jau labi, bērns, tas nav iespējams. Nevajag jau uzreiz tik formāli'', večuks izbrīnīts sacīja, bet kad grāmatas bija noskenētas paskatījās un puiša pusi,''lai veicas informācijas studēšanā!''

''Paldies, jums a...Uj...'' puisis noteica un mazliet nosarka, bet es centos apvaldīt vēlēšanos smieties par puiša neveiklo gājienu.

''Labi, paldies par palīdzību, Sāra'', puisis gāja uz durvju pusi, bet būdams pie durvīm pagriezās uz pusi, kur stāvēju es un večuks, un sacīja:'' Starp citu, mani sauc Džastins.'' Durvis aizvērās un mazajā paradīzē nebija ne miņas no tā, ka viņš kādreiz šeit būtu bijis.

''Viņš bija diezgan simātisks'', večuks noteica un nosmīnēja.

''Jā, laikam jau, ka bija gan'', es noteicu un vēroju durvis pie kurām tik tikko vēl stāvēja blondais puisis.