Klupšanas akmens [16+]

17.nodaļa.

Pie brokastu galda Dereka mātes attieksme kļūst vēl neizturamāka. Viņa nepārtraukti mani aizvaino un cenšas Derekam ieskaidrot, ka es neesot īstā. Tomēr Dereks tik viegli mātei nepiekāpjas un mazliet aizvainojoši viņai aizrāda.
Izjade šķiet pēdējais, ko es vēlētos darīt, tāpēc kamēr Dereks ar māti klīst pa apkaimi zirgu mugurās, es pārvelku drēbes un aizgājusi uz garāžu, atveru Mini Kūpera  kapotu. Eļļa nav mainīta, detaļas ir nodilušas un mašīna rūc diezgan dīvaini. Tā nu ķeros pie darba, pie reizes, piezvanot uz veco darba vietu, lai pasūtītu pašas labākās detaļas.  Darbā paiet pāris stundu, līdz mašīna atkal sāk rūcēt maigi un klusi.
- Es tevi meklēju!- Dereks nedaudz dusmīgā tonalitātē saka. Es izbraucu no mašīnas apakšas un pieceļos sēdus.
- Piedod. Es tiešām vēlējos pabūt viena un mazliet pastrādāt, kā agrāk.- Es saku.
- Tev nav jāstrādā, Aleks! Mātei mehāniķu ir pietiekami! Tu esi mana sieva!- Dereks nu jau mazliet niknāk saka un paaugstina toni. Es paņemu eļļainu dvielīti no garāžas grīdas un noslauku rokas.
- Tavas mātes mehāniķi laikam nav pārāk apmierināti ar darbu un atalgojumu. Vēl divi līdz trīs izbraucieni un tu varētu apciemot māti kapsētā.- Es bezjūtīgi saku. Dereks sarauc pieri un mazliet uztraukti sadīdās.- Bremžu pārvads ir tikpat kā pārgriezts. Ir veikts pavisam neliels, iegriezums, bet esošais iznākums varētu būt letāls. Zini, ko tas nozimē?- Es vaicāju. Dereks negribīgi pakrata galvu.- Kāds vēlas, lai tava māte braucot ar šo mašīnu ciestu katastrofālā avārijā. Vēl pāris reižu nospiestas bremzes, šo pārvadu pārrautu pavisam, kas tavai mātei neļautu nospiest bremžu pedāli.- Es turpinu. Dereks pārskaišas un atstājis mani vienu aiziet. Pēc mirkļa pie garāžas piebrauc vecais labais piegādes furgons. Es pieceļos un pieeju pie tā.
- Mazulīt!- Luiss izkāpis no mašīnas cieši mani apskauj, paceļot manu augumu pāris centimetru no zemes.
- Sveiks, Luis!- Es atlaidusi apskāvienu izsaucos.- Atvedi manis lūgto aprīkojumu un detaļas?- Vaicāju, kad Luiss sāk izklaidīgi pārlaist skatienu Dereka mājoklim. Luiss pamāj.
- Viss ko lūdzi! Un uzmini nu?- Puisis pasmaida un es uzmetu viņam vaicājošu skatienu.- Viss uz Ītana rēķina!- Viņš turpina.
- Nē, draugi! Es taču varu samaksāt par pāris detaļām vienam Kūperam.- Es saku.
- Ītans uzstāja. Teica,ka naudu no tevis nedrīkstu ņemt, ja nē, mani atlaidīs. Tu nedrīksti man to nodarīt Aleksa! Savam senam draugam!- Luiss saka. Es pasmaidu.
- Nu labi! Šoreiz pieņemšu Ītana laipnību.- Es piemiedzu draugam.- Palīdzēsi detaļas sanest garāžā?- Vaicāju. Luiss pamāj un man palīdz.
- Klau, ja reiz esi atsākusi darboties, varbūt nāc atpakaļ pie mums?- Luiss vaicā. Es apdomājos, bet tad saprotu, ka Dereks man to tāpat aizliegs un varbūt pat pieslēgs roku dzelžos pie gultas kājas.
- Piedod, bet mans vīrs negrib, lai strādāju.
- Wahou! Tātad šī nav tava māja?- Luiss šķiet šokēts.
- Nē, tā pieder manam vīram. Šķiet vienīgais, kas šeit pieder man, ir tikai manas domas.- Es novelku. Šķiet atkal esmu sākusi domāt negatīvu par kāzām ar Dereku.
- Tu nu gan steidzies!- Luiss iesmejas. Es pasmaidu.- Klau, ja nu gadījumā tu pārdomā, piezvani Ītanam. Mēs ļoti ilgojamies un gribam, lai tu nāc atpakaļ.- Viņš saka.
- Es mēģināšu.- Atbildu un uz atvadām apskaujot puisi, noskatos kā darba furgons nozūd tālienē.
Izdarot pēdējos darbus, kas atlikuši es izbraucu testdraivu ar  mašīnu, lai pārliecinātos,ka neesmu neko palaidusi garām, vai salaidusi dēlī. Bet tiklīdz esmu atgriezusies garāžā, mani tur sagaida Dereka māte. Es izslēdzu mašīnas dzinēju un izkāpju no pārspīlēti tīrā salona.
- Tātad tu tomēr nolēmi salabot manu mašīnu?- Dereka māte iedomīgā balsī vaicā. Es iedodu viņai atslēgas.
- Priecājieties,ka to izdarīju es, nevis Jūsu nemākulīgie darbinieki. Bremzes ir nomainītas un dzinējs rada pavisam pieklājīgāku skaņu. Vienmēr laipni!- Es saku un paspraucos garām kalsnajai, iedomīgajai sievietei.
- Pagaidi!- Viņa mani apsauc. Es pievēršos viņai.- Paldies... Es tiešām novērtēju to, ka salaboji manu dārgumu...- Es uzmetu viņai vaicājošu skatienu.- To man uzdāvināja mans nelaiķa vīrs, uz kāzu jubileju.  Tā, neskaitot mūsu kopīgo dēlu, ir vienīgais,kas man no vīra ir palicis...- Dereka māte skumji turpina. Dīvaini! Gandrīz noticēju!- Piedod, ka šorīt pret tevi tik  neciešami izturējos... Man vienkārši bija bail, ka tu neatņem man manu puiku pavisam... Mūsu attiecības nav tajā labākajā stāvoklī, kā redzi... Tomēr es vēlos, lai viņš ir laimīgs, tāpēc parstāšu iebilst par jūsu abu laulību. Esmu veca, es gribu mazbērnus!- Viņa turpina. Es iesmejos.
- Tos Jums diemžēl, tik drīz nesagaidīt! Es nevēlos bērnus. Nekad neesmu gribējusi nedz dzemdēt, nedz arī klausīties viņu kaprīzēs...
- Ko tu runā?- Sieviete mani pārtrauc. Es saraucu pieri.- Dereks, ir labākais, kas ar mani ir noticis, ja neskaita kāzas ar vīru. Viņš bija pats paklausīgākais, mīļākais un burvīgākais puisēns. Pat dumpīgajos pusaudžu gados viņš daudz laika pavadīja ar savu tēvu.- Viņa saka. Sievietes sejā pavīd neviltots smaids kas man nedaudz atgādina Dereku.
- Es saprotu, bet Jums noteikti bija savādāk. Gan jau, ka Jūsu mērķis bija laimīgi apprecēties, dzemdēt dēlu un baudīt mājās kopīgas, ģimeniskas vakariņas. Bet es... Es tam visam īsti nevēlos atvērties.- Es saku.
- Muļķības! Es neko no tā visa neplānoju, dārgā! Tas vienkārši ņēma un notika! Un nu man ir pats budvīgākais dēls visumā. Tāpēc es pret tevi tā izturējos. Es tikai vēlējos pārliecināties, ka tu manam dēlam būsi gana laba.- Dereka māte saka. Es paraustu plecus.
- Varbūt tomēr neesmu... Ko gan viņš iesāks ar sievu- mehāniķi? Liks labot datorus?- Es nopūšos.
- Beidz Aleksa! Viņš uz tevi skatās kā uz pašu dārgāko Dimantu! Tu viņam esi vissvarīgākā.- Sieviete saka.- Bet nu, ķeries klāt dušai, vai pat labāk- vannai! Un izbaudi laiku ar vīru!- Viņa paceļot gaisā savu kalsno pirkstu, iekāpj mašīnā.- Atā, dārgā! Līdz nākamajai reizei!- Viņa pakliedz un aizbrauc. Es ar skatienu pavadu viņas sarkano Kūperu, līdz tas nozūd pie horizonta.
Bērni? Kādi vēl bērni? Kad pūcei aste ziedēs!