Klupšanas akmens [16+]

25.nodaļa.

Uzmostos no tā,ka mašīna apstājas.  Uzmetu skatienu Katerinai,kas mierīgi skatās apkārt ar savām burvīgajām tumšajām actiņām.
- Kā jūties?- Ārons vaicā pagriežoties pret aizmuguri. Es nožāvājos.
- Mums viss labi.- Saku un pasmaidu.
- Iesim iekšā?- Viņš jautā. Es pamāju un atsprādzēju Katerinu no auto sēdeklīša. Ārons jau ir izkāpis no mašīnas un atver mums durvis. Es pasakos un izkāpju no mašīnas ar mazo uz rokām.  Es lēni aplaizu skatienu apkārtnei. Ir tumšs tāpēc ir ļoti grūti saskatīt visu, bet ezeru pretī mājai ievērot ir vieglāk par vieglu. Pie tā ir iekurts ugunskurs un ap to salikti soliņi. Es uzmetu Āronam vaicājošu skatienu.
- Es piezvanīju brālim, kamēr gulēji. Viņš dzīvo 10 kilometrus no šejienes, tāpēc atbraukt, iekurt uzgunskuru viņam nebija par grūtu.- Puisis paskaidro.
- Mēs taču nevaram sēdēt laukā, pie ezera. Es neesmu paņēmuši līdzi drēbītes un pamperīšus mazajai.- Saku.
- Arī par to esmu parūpējies.- Viņš saka, atver mašīnas bagāžas nodalījumu un izņem palielu maisiņu.- Kamēr tu gulēji es iebraucu arī veikalā. Es paņēmu pāris mazu plediņu un pirmā izmēra pamperīšus, kā arī piena maisījumus un pudelītes un vēl siltu jaku tev.- Ārons turpina. Es vairs nezinu ko piebilst, tāpēc vienkārši sāku iet uz ezera pusi. Dzirdu kā puisis man seko. Es apsēšos pie ugunskura un veros ezerā. Ārons drīz vien ir klāt. Viņš noliek maisiņu pie mana krēsla un pats sekojot manam piemēram, apsēžas.
- Kāpēc tu esi tik jauks pret mums? Pirms mazāk kā gada tu biji kā skabara pakaļā. Atvaino, par izteicienu.- Saku nenovēršami skatienu no mierīgā ūdens. Ārons nopūšas.
- Es vienmēr esmu gribējis kādu sev blakus... Biju saderinājies pirms 3 gadiem. Man bija tikai 21.  Pieķēru savu līgavu gultā ar savu labāko draugu, kad pēc vecpuišu ballītes pārraidos mājās. Es viņu mīlēju... Bet viņa man addarīja ar ko tādu. Gadu gājuma laikā sastapu daudz meiteņu, bet višas šķita tik pat tukšas un neuzticīgas, kā viņa. Bet tad es satiku tevi. Tu likies,kā saules stariņš lietainā rītā. Tāpēc centos tevi iepazīt, bet visu laiku Dereks stājās ceļā. Tagad, kad esi brīvs cilvēks es beidzot varu tevi iepazīt ... Un tas man liek justies,laimīgam, pateikties visiem augstajiem spēkiem,ka kaut kas tik jauks un burvīgs ir manā acu priekšā tieši tagad.- Puisis paskaidro. Es pasmaidu un atbrīvojot roku, saņemu puiša roku, kamēr viņš tukši skatās uguns sprauslās. Viņš pievērš man savu skatienu un tukšums no tā pazūd. Tur parādās satraukums un apjukums.
- Es pilnīgi noteikti esmu labāka par viņu.- Saku un iesmejos.- Vari uzskatīt,ka esi uzkāpis uz pareizā ceļa.- Turpinu. Puisis pasmaida un ar īkšķi paberzē manu rokas virspusi.- Tomēr, ir kaut kas,kas man šķita pārspīlēti.- Izjaucu neaptverami jaunāko mirkli manā mūžā.
- Par ko ir runa?- Puisis cenšas nemanāmi atlaist mūsu sadotās rokas.
- Kad aizstāvēji mani no Dereka, tu Katerinu nosauci par savu meitu.- Es saku maldoties puiša skaistajās acīs. Puisis iesmejas.
- Tas izspruka. Es biju dusmīgs un gribēju padzīt to ķēmu. Vēl vairāk es biju uztraucies par jums.- Viņš saka. Es pasmaidu.
- Ar to uz maniem trakajiem jautājumiem ir atbildēts.- Saku. Puisis pasmaida un pievērš savu skatienu mierīgajam ezeram.
Katerina iemieg un Ārons man palīdz viņu apsegt ar plediņu, ko viņš bija iegādājies. Tad mēs turpinām sēdēt un runāties.
- Bērnībā mēdzām šeit braukt ar vecākiem. Viņi bieži mūs šeit veda. Katru reizi es ar mazo brāli šeit sēdējām un cepām desiņas neskatoties uz to,kādi laikapstākļi bija. Mēs bijām īsti trakuļi.- Puisis stāsta. Mēs abi iesmejamies un saskatāmies.
- Šeit ir tiešām jauki.- Saku nenovēršot skatienu no puiša sapnainajām acīm.
- Varbūt iesim iekšā? Es uzvārīšu tēju, kamēr tu pabarosi mazo, es sakārtošu viņai gultiņu.- Pusis vaicā. Es pamāju un mēs pieceļamies, lai dotos uz māju. Ārons paņem maisiņu ar sapirkto un mēs dodamies uz nelielo, divstāvu koka namiņu.
- Dod man es nolikšu.- Ārons saka par mēteli,kuri nesu uz vienas rokas, kamēr Katerina uz tās guļ.
- Paldies.- Pasakos.  Mēs ieejam iekštelpās un tur paveras skats uz jauku, mājīgu virtuvīti. Es pārlieku mazo uz otru roku un Ārons man palīdz novilkt mēteli, tad viņš to pakar uz burvīga pakabināmā, kas izgatavots no koka.
- Nāc, es tev parādīšu, kur būs tavā guļamistaba.- Ārons saka un vada mani uz kādu istabu ar sarkanām, lakotām durvīm. Viņš atver istabas durvis un tur paveras skats uz brīnumaini skaistu istabu. Tur ir rozā bērnu gultiņa, liela divguļamā gulta, kibkrēsls, pārtinamais galdiņš, spogulis un mazs, skaists nakts galdiņš.
- Šī istaba ir burvīga, Āron.- Es saku pieskaroties puiša plecam un pasperot soli istabā.
- Varbūt tu vari mirklīti uzgaidīt? Es ātri saklāšu mazajai gultiņu un tad es iziešu uzlikt vārīties tēju.- Ārons saka. Es pakāju un viņš sāk darboties. Viņš ieklāj gultiņā no skapīša izņemtu paladziņu, ieklāj tajā segu un uzsmaidījis man, iziet no istabas  ļaujot man pabarot nu jau uzmodušos mazo.
- Viņa iemiga. Tagad pāris stundu gulēs.- Saku atnākot atpakaļ uz virtuvīti, kur Ārons jau sēž pie galdiņa ar kūpošu tējas krūzi priekšā.
- Es uzvārīju tēju. - Viņš saka un pasniedz man vienu krūzi. Es pasakos un apsēžos viņam blakus uz otra krēsla. Mēs atkal atsākās sarunas un izdzeram savas tējas.- Nu jau laikam ir laiks doties pie miera...- Viņš saka. Es pamāju un mēs reizē pieceļamies. Mēs saskatāmies.- Pavadīšu tevi līdz istabai.- Viņš saka. Es pamāju un mēs uzsākšam ceļu uz istabu. Es viņam sekoju uzmanīgi nopētot viņu no muguras un beidzot apstājos.- Vai kas noticis?- Ārons pagriežas pret mani. Es veros puiša apjukušajā sejas izteiksmē un beidzot paeju soli tuvāk. Es paceļos uz pirkstgaliem un viegli aizskaru viņa maigās, siltās lūpas. Puisis šķiet apjūk, bet beidzot atbild skūpstam un pat apvij savas rokas maniem gurniem. Skūpsts ieilgst un puisis jau ir palicis bez krekla, līdz viņš strauji atraujas.
- Aleksa,es... - Viņš apmulst un paķēris savu kreklu aizsteidzas uz blakus istabu. Es sakārtojos un lēnām aizeju uz sev norādīto istabu, spraugu Katerinu,noģērbjos un palienu zem segas.
Kā gan, lai noturas tevi vēlreiz nenoskūpstot Āron?