Klupšanas akmens [16+]

12.nodaļa.

Vīrietis pieceļas un pienāk pie manis.
- Sveika!- Viņš saka. Es pasmaidu.
- Sveiks!- Atbildu.
- Ko tik skaista persona dara,šeit tik vēlā stundā?- Vīrietis vaicā.
- Hmm... Neesmu pārliecināta, ka man to vajadzētu teikt svešiniekam.- Es saku.- Bet... esmu šeit ar draugiem.- Piebilstu pirms vīrietis kaut ko ir paspējis piebilst. Viņš pasmaida atklājot baltu, nevainojamu zobu rindu.
- Mani sauc Ārons.- Puisis saka.
- Un es esmu pārliecināta, ka viņu tas nemaz neinteresē!- Vendija saka un satver mani aiz rokas.- Viņa ir precējusies!- Meitene turpina un aizvelk mani pie bāra letes. Es atskatos un pamanu, ka šis Ārons ar smaidu uz lūpām mani vēro. Mūsu skatieni uz mirkli sastopas, līdz es novēršos. Ko pie velna es daru? Kas ar mani? Mani mājās gaida vīrs! Jā, tas ko tu apprecēji nelabprāt, Aleksa!
- Aleks?- Vendijas balss izrauj mani no pārdomām.- Ko tu ņemsi?- Viņa apgriež acis pret mani.
- Amm... Viskiju!- Es saku.
- Tu nopietni?- Meitenes balsī ir manāma neticības pieskaņa.
- Jā, izdzeršu un braukšu mājās.- Es saku.
- Vai varu tevi aizvest?- Ārons jau atrodas blakus man. Es pievēršos viņam un pār manu muguru atkal pārskrien karstās tirpiņas.
- Klau, čalīt! Es tev jau teicu, ka viņa ir precējusies! Tā kā droši ej no kurienes nācis!- Vendija saka. Vīrietis iesmejas.
- Es neredzu nedz viņas vīru, nedz gredzenu pirkstā!- Ārons atbild.
- Viņa nemelo! Gredzenu es atstāju mašīnā, lai to nepazaudētu un vīrs mājās mani gaida.- Es saku un paņēmusi viskija pudeli iedodu bārmenim naudu.
- Vai es varu tevi lūgt uz mazu pastaigu, rīt, pusdienlaikā? Šeit?- Viņš vaicā.
- Bāc' tam lopam laikam nepielec!- Vendija uzrūc.
- Nē! - Es atbildu Āronam, kurš ar skatienu vien liek tauriņiem manā vēderā sarīkot viesuļvētru.
- Gan mēs vēl tiksimies.- Vīrietis saka, piemiedz man ar aci un aizsoļoja atpakaļ pie sava galdiņa. Es ar Vendiju saskatāmies un dodamies ārā no bāra, lai abas dotos atpakaļ pie pārējiem.
- Kas pie velna tas bija?- Es vaicājumi, kad esam izgājušas no apšaubāmās vietas.
- Flirts, dārgā!- Vendija atbild. Es saraucu pieri.
- Man jāietiek mājās!- Es saku un atverot viskija pudeli izdzeru to gandrīz tukšu.
- EU,EU! Mazā! Neparšauj pār strīpu!- Vendija piekodina, kad noņemh pudeli no lūpām un pieturos pie viņas, lai nenokristu.
- Ejam.- Es saku un mēs turpinām ceļu. Es protams klupšanas un krisdama.
Pēc apmēram 10 minūšu mokoša ceļa esam nonākušas pie Hīta un pārējiem.
- Hīt, ved mani mājās!- Es mazliet grīļodamies saku. Puisis iesmejas.
- Všl ir agrs, kur mums jāsteidzas?- Viņš vaicā.- Nāc, labāk piesēdi, iedzer mazliet ar mums.
- Nē, Hīt! Ved viņu mājās! Viņai šovakar pietiks!- Vendija saka.
- Vendij nejaucies mūsu attiecībās, velns par stenderi!- Hīts paceļ toni.
- Beidz lieki bubināt un aizved meiteni mājās Hīt!- Viens no puišiem piekrīt.
- Maikl, turi muti!- Hīts izsaucās un pieceļoties kājās piespiež savas glumās, lielās lūpas pie manējām. Es viņu atgrūžu un iesitu viņam pamatīgu pļauku.
- Ved mani mājās pie vīra tu mēsls!- Es uzrūcu.
- Jauki, tu visu sačakarēji!- Hīts saka un parāvis mani aiz rokas, ved mani uz mašīnu.
- Tev nevajadzēja tā darīt, muļķīt!- Vendija mums seko.
- Nenorādi man, kas darāms! Es pats zināšu, kā rīkoties un kā nē!- Hīts atbild.- Kāp mašīnā!- Viņš man uzsauc un es paklausu. Iesēdusies mašīnā es atveru cimdu nodalījumu un atradusi savu laulības gredzenu uzvelku to atpakaļ pirkstā. Hīts iekāpj mašīnā un to iedarbinājis, strauji uzsāk braukšanu.
Pēc 15 minūtēm mašīna apstājās pie Dereka mājas.
- Lūdzu, karaliene!- Hīts sarkastiski izsaucas.
- Dusmoties vajadzētu man!- Es uzrūcu.- Tev ar Dereku bija noruna! Tu šo norunu pārkāpi un nu lidosi ārā no viņa mājas!
- Ja tu pratīsi paturēt mēli aiz zobiem, tad nē!- Hīts saka un izkāpj no mašīnas. Es sekoju viņa piemēram un arī atstāju mašīnu. Neuzkavējoties es uzreiz dodos mājā. Apkārt viss ir kluss un es pieņemu ka  visi ir devušies pie miera. Es prātīgi, turoties pie margām uzkāpju pa trepēm un iegājusi istabā pamanu Dereku. Viņš ir iemidzis uz kubkrēsla. Viņa rokas ir grāmata, kas ar katru brīdi arvien vairāk tuvojas grīdai. Es pieeju pie viņa un uzņēmusi grāmatu no viņa rokām, apsežos vinam klēpī. Viņš uzreiz uzmostas, izberž nogurušās acis un apliek rokas ap manu vidukli.
- Sveika!- Viņš miegaini saka. Es aplieku rokas ap viņa kaklu un savienoju mūsu lūpas skūpstā.- Kas noticis?- Viņš pasmaida.
- Nekas.- Es atbildu.- Man vienkārši...es..es nezinu.
-Hīts?- Dereks savelk seju dusmīgā grimasē. Es panākuši.
- Cerams viņam rīt sāpēs, mans pliķis.- Es saku. Derks mani pieceļ no sava klēpja un tad pieceļas pats.
- Es viņam rokas izlauzīšu!- Viņš dusmīgi saka un dodas uz durvju pusi. Es satveru viņa roku un viņš pagriežas pret mani. Es nogrozu galvu un pieejot pie viņa tuvāk, apviju savas rokas viņa viduklim. Vīrietis atslābst un atraisījis manas rokas, paceļ mani uz saviem gurniem. Viņa lūpas pieplok manam kaklam un tad lūpām. Miljoniem skudriņu pārskrien manam augumam. Un viņa karstie skūpsti plosa manu ādu tik ļoti kā vēl nekad.