Klupšanas akmens [16+]

23.nodaļa.

~Ir pagājis krietns laiciņš. Katerina ir piedzimusi un aug. Es uz Dereks esam uz šķiršanās robežas, tāpēc es īrēju nelielu dzīvoklīti pašā pilsētas centrā. Mazajai ir jau mēnesītis un viņa ir burvīgāka par pašu pasaules skaistuma karalieni.
Pa retam pie mums atbrauc Teo, atvedot man jaunākās ziņas par Dereka jaunajām gultas partnerēm, kas liek man kāpt soli tuvāk šķiršanās dokumentu iesniegšanai. Teo uzstāj, ka var panākt, ka Dereks mainās, bet es domāju,ka tas ir tik pat neiespējami kā likt parādīties Ziemassvētku vecītim tieši bērna acu priekšā.~

- Varbūt vēlies tēju?- Piedāvāju Teo, kas tik tikko ir atbraucis ciemos un atkal atvedis Katerinai jaunas rotaļlietas, ar kurām viņa vēl nespēlēsies vismaz pus gadu.
- Paldies, būtu ļoti jauki.- Teo saka un man uzsmaida. Es ieleju tējkannā ūdeni un uzlieku to sildīties.- Klau, runājot par Dereku, man šķiet, ka esmu panācis nelielu progresu.- Puisis saka. Es spēcīgi nolieku krūzi uz galda puiša priekšā.
- Es nevēlos dzirdēt šo vārdu savās mājās! Nav nekāda progresa Teo! Nekāda progresa nebūs! Tu nesaproti? Es negrasos saiet ar viņu atpakaļ! Man un manai meitai ir labi bez nožēlojama,vieglprātīga dzērāja. Viņš vairs nekad nebūs tas cilvēks, kas viņš bija agrāk!- Es dusmīgi saku. - Vienkārši pārtrauc censties Teo.- Turpinu.
- Labi, Aleksa... Piedod. - Teo saka ieberot savā krūzē pāris karotīšu cukura.

- Tātad, maisījums ik pēc 2 stundām! Ne ātrāk. Ne vēlāk. Viņa būs izsalkusi un nedaudz niķīga. Vajadzības gadījumā zvani man un es uzreiz skriešu atpakaļ.- Saku.
- Mīļā, es taču izaudzināju tevi. Kas tev liek domāt, ka nespēšu vienu nakti parūpēties par savu mazmeitiņu?- Mamma iesmejas un uzspiež mazu skūpstu manai pierei.- Izklaidējies. Un pat nedomā zvanīt ik pēc stundas. Es tikšu galā.- Sieviete turpina.
- Tiešām, liels paldies tev mammu. Es neesmu atgājusi ne soli no viņas kopš dzemdībām. Ir savādi uz veselu nakti atstāt viņu pie kāda.- Saku.
- Man bija tieši tāpat, kad tu biji tikko dzimusi. Es nekur negāju bez tevis. Bet tad tavs tētis sāka mani dzīt uz tā laika sieviešu "ballītēm". Es gāju uz grāmatu klubu, kas bija nepārspējami garlaicīgs.- Mamma saka. Es iesmejos.
- Labi, mamm. Es nu došos. Būšu mājās agri no rīta.- Saku, uzspiešu skūpstu meitiņai un atveru dzīvokļa durvis. - Un mammu? Vēl kas. Neielaid Dereku... Es nevēlos, lai viņš atrodas tuvumā manai meitai...- Saku. Mamma pamāj. Es vēlreiz atvados un beidzot atstāju dzivokli. Izejot no kāpņu telpas ap manu kaklu uzreiz apvijas divas smalkas rokas.
- Čau draudzeneee!!!!- Vendijas balss sasilda manu sirdi.
- Čau Vendžij!- Es iesmejoties apskauju draudzeni.
- Braucam?- Teo vaicā. Es pamāju un mēs visi dodamies uz mašīnu.
__Vēlāk klubā__
- Tu esi traka?- Vendija iesmejoties vaicā, kad es dejoju jau ar ceturto puisi šovakar.
- Es izbaudu vakaru, Vendžij! Ļaujos mirklim! Tieši, kā tu teici!- Es cenšos pārkliegt skaļo kluba mūziku, pārtraucot deju ar izskatīgo puisi un tā vietā apliekot rokas ap Vendijas vidukli.
- Četri? Nopietni? Un tu esi šeit tikai pus stundu!- Vendija iesmejas. Es pasmaidu.
- Šī ir pirmā reize, kad es tieku kaut kur, bez Katerinas. Tas šķiet tik atslābinoši!- Saku dejojot ar draudzeni.
- Es nezinu kā tu, bet es gribu vēl vienu rumu ar kolu!- Vendija saka un lēnām virzās uz bāra pusi. Es viņai sekoju.
- Vai zini, kas ir pats mulķīgākais? Tas, ka Teo sēž mašīnā kamēr mēs tukšojam bezgalīgos ruma kokteiļus!- Saku. Vendija parausta plecus.
- Viņš ir pie stūres! Viņam bail nākt ar mani, jo parasti es viņu piedzirdu un viņš kļūst dusmīgs.- Draudzene saka norādot bārmenim, ka vēlas pasūtīt dzērienu.
- Vienu vakaru jau arī viņš varētu atlaist grožus!- Saku un saņēmusi savu glāzi ar dzērienu uzreiz to iztukšoju.
- Lai jau! Ejam dejot!- Vendija aicina. Es pakratu galvu.
- Es uzrakstīšu mammai. Apvaicāšos par mazo!- Saku. Vendija parausta plecus un nozūd cilvēku pūlī.
Es pasūtu dzērienu un apsēžoties pie letes izņemu no somiņas telefonu. Es to atbloķēju un sāku rakstīt mammai SMS, kad izdzirdu pazīstamu balsi aiz savas muguras. Manu ādu pārklāj karstas tirpiņas.
- Aleksa Hendersona...- Viņš saka un apsēžas man blakus pie bāra letes.
- Āron...
- Kādi vēji tevi atpūtuši uz šādu ūķi?- Vīrietis vaicā. Es iesmejos un ieslidinu telefonu somiņā.
- Vai tad sieviete nedrīkst atpūsties?- Vaicāju. Ārons parausta plecus.
- Nebiju domājis, ka Dereks tevi vienu kaut kur laiž. Vai arī, viņš ir šeit?- Ārons vaicā. Es iemalkoju savu dzērienu un pakratu galvu.
- Mēs šķiramies. Es vairs nevēlos viņu ne redzēt, tāpēc nolēmu audzināt savu meitu viena!- Atbildu.
- Vou,Vou! Esmu diezgan daudz palaidis garām! Tu esi kļuvusi par jauno māmiņu!?- Vīrietis ar savu eleganti izcilo smīnu sejā vaicā. Es pamāju. Sāk skanēt lēnāka dziesma un Ārons uzlūko mani ar zīmīgu skatienu.
- Vai varu tevi lūgt uz deju?- Viņš vaicā viltīgi smīnot. Es paraustu plecus un ielieku savu roku viņējā. Viņš viegli novieto savas rokas uz maniem gurniem, tādējādi liekot man, manas rokas apvīt viņa muskuļitajiem pleciem.
- Tātad? Tu tagad esi brīva.- Viņš vaicā manos matos atstājot tur savu karsto elpu. Es pamāju un puiša sejā atplaukst ierastais, valdzinošais smaids.- Tātad man ir izredzes,ka piekritīsi pavakatiņot ar mani... Teiksim- rītvakar?- Viņš vaicā. Es iesmejos.
- Varbūt!- Es atbildu ar nelielu smīnu sejā.
- Tad rīt tiekamies restorānā "Lorel & sons"?- Viņš vaicā. Es apdomājos.
- Mēs būsim.- Saku, cerot, ka vārds "mēs" puisi nobiedēs un viņš atkāpsies, bet viņš tikai pasmaida un turpina vadīt deju.

- Kā pavadīji vakaru?- Mamma vaicā, kad tik tikko esmu pārradusies mājās. Es jūtu manus vaigus iekrāsojamies koši rozā.
- Es satiku kādu.- Saku. Mamma viegli sasit plaukstas.
- Stāsti! Es uztaisīšu kafiju, kamēr tu ieiesi dušā un pārģērbsies!- Mamma smaidīgi aizsoļo uz virtuvi. Es iesmejos un novelku pārlieku neērtās augstpapēdenes. Es nolieku jaku, somiņu un ieeju istabā. Ieskatos Katerinas gultiņā un pasmaidu. Viņa ir iemigusi un  šķiet tik mierīga, kā vēl nekad. Es pieliecos pie meitiņas un uzspiežu viņas pierītei mazu skūpstu. Tad es aizeju uz vannas istabu un ieeju dušā. Ietinusies dvelī es sameklēju sev tīru apģērbu un apģērbos.
- Nu? Kas tad ir tas noslēpumainais jauneklis?- Mamma vaicā, kad abas sēžam virtuvē malkojot kafiju. Es iesmejos. Negribas likt mammai vilties izstāstot, ka viņš ir Dereka bijušais darbinieks.
- Viņu sauc Ārons. Iepazinos ar viņu kādā pludmales bārā pirms gada, varbūt vairāk.- Sāku stāstīt. Pēkšņi izdzirdu Katerinas raudas un es kā zibens pielecu no krēsla un steidzos pie meitas. Es paņemu viņu uz rokām un ar smaidu uz lūpām apsēžos kubkrēslā.
- Sveika!- Saku.- Mammīte ir te. Vai sailgojies?- Runāju ar mazo. Viņa ir nomiegojusies un nedaudz žagojas.- Kas tad nu? Kāds mūs piemin?- Iesmejos un pieglaužu zīdainīti savam plecam, uzmanīgi turot viņas galviņu un muguriņu.
- Viņai nekas nenotiks, ja nedaudz vēl pačučēs. Vēl ir agrs. Pabaro viņu un liec viņu atpakaļ gultiņā.- Mamma pamāca. Es zīmīgi palūkojos mātes sejā.
- Mamm... Mēs par šo jau runājām. Ļauj man pašai mācīties. Nemāci.- Saku. Mamma paceļ rokas un nozūd virtuvē. Iezvanās mans telefons. Es paceļu klausuli.
- Sveika, burvīgā!- Viņa balss liek manu augumu pārklāt zosādai.
- Āron...

P.S. augšā gifiņā- Ārons.