Klupšanas akmens [16+]

13.nodaļa.

Nākošajā rītā es pamostos, bet Dereka gultā vairs nav. Es pieceļos sēdus un ievēroju viņu iznākam no dušas. Ap viņa gurniem ir aplikts dvielis un no viņa tumšajiem matiem pil sīkas ūdens pilītes.
- Labrīt, dārgā!- Viņš saka ar dvieli izsusinot pilošos matus.
- Labrīt!- Smaidot atbildu un pieceļos no gultas. Es pieeju pie vīrieša un aplikusi rokas viņa viduklim pasniedzos pēc viņa karstajām, maigajām lūpām.
- Vienu gan es nesaprotu.- Vīrietis iesāk, kad nu jau ir apģērbies vieglā vasarīgā apģērbā un apsēdies uz gultas vēro mani. Es uz viņu paveros ar vaicājošu skatienu.- Kopš vakardienas tu uzvedies savādāk.
-Kādā ziņā?- Es mazliet apmulsusi, iesmejoties vaicāju.
- Tu skūpsti mani bez iemesla,kā nekad agrāk neesi darījusi, ja neskaita reizi pie taviem vecākiem. Un tu velti man skatienus... Tādus par kādiem es tikai būtu sapņojis.- Dereks saka un piecēlies kājās, pienāk pie manis. Viņš apliek rokas manam viduklim un piespiež lūpas manai pierei. Es aizdomājos. Varbūt tas ir vakardienas flirta dēļ? Ārons bija tik izskatīgs un tik jauki nepiekāpīgs. Tas mani savaldzināja. Varbūt tas ir iemesls tam, kāpēc neiebilstu pret Dereku, kā savu vīru... Varbūt mani māc vainas apziņa viņa priekšā.
- Dārgā?- Dereka balss izrauj mani no pārdomām.- Ieej dušā. Gaidīšu tevi lejā uz terases.- Viņš saka.
- Nē, lūdzu pagaidi mani šeit.- Es pasmaidu. Vīrietis iesmejas un apsēžas uz kubkrēsla.
- Gaidu!- Viņš saka. Es pasmaidu un pagriežoties dodos uz dušu.- Dārgā?- Dereka balss liek manai ādai pārklāties ar zosādu. Es pagriežos pret viņu.- Panāc.- Viņš saka. Es paklausu un pieeju pie vīrieša. Viņš maigi saņem manu roku un ar vienu strauju kustību ierauj mani savā klēpī. Viņa rokas palaidnīgi noglāsta manu puskailo augumu un viņa skatiens ieurbjas manī tik dziļi, ka pat škiet- viņš tūlīt redzēs man cauri. Viņš lēnām paliecas uz priekšu un maigi aizskar manas lūpas ar savām. Es atslābinos un ļauju saviem pirkstiem ievīties viņa tumšajos, biezajos matos.
Iegājusi dušā un apģērbusies vasarīgā kleitiņā, es ar Dereku dodamies uz terasi, kur mēs esam nolēmuši pabrokastot.
- Šis rīts ir savādi patīkams.- Dereks saka, kad esam iznākuši uz terases un apsēdušies pie galda. Es iesmejos.
- Labrīt!- Uz terases iznāk Teo.
- Labrīt, Teo!- Mēs ar Dereku sakām un sasmaidāmies.
- Daudz laimes, Aleksa!- Teo saka un mani apskauj. Dīvaini. Šis rīts bija tik labs,ka pat biju piemirsusi par savu dzimšanas dienu.
- Paldies!- Es pateicos ar nelielu smaidu uz lūpām.
- Ko tu viņai uzdāvināji, Derek?- Teo vaicā apsežoties pie galda blakus man.
- Es savu dāvanu esmu pietaupījis vakaram, balles laikā.- Dereks atbild saņemot manu roku savā. Es pasmaidu.
- Tu lieliski zini, ka man neko nevajag. Viss ko man vajag un ko es vēlos jau man ir.- Es saku.
- Ar šo nebūs līdzēts!- Dereks saka novietojot savu roku uz manas kājas. Teo tikai muļķīgi smaida.
- Derek!- Es iesmejos. Viņš seko manam piemēram uz arī iesmejas. Viņa smiekli caurstrāvo manu ķermeni.
- Labrīt.- Hīta balss liek man pārskriet nepatīkamām turpiņām.
- Labrīt, brāl!- Teo smaidīgs saka. Dereka roka uz manas kājas saspringst un sāk nodarīt man sāpēs.
- Derek?- Es izsaucos,kad sāpes jau ir kļuvušas neciešamas. Izdzirdot manu balsi viņš atlaiž manu kāju un piecēlies kājās, saņem Hītu aiz krekla.
- Mums bija noruna! Tu savu vārdu neturēji un pārkāpi robežas! Lai šovakar tu būtu pilnībā izvācies no manas mājas!- Dereks nikni saka Hītam.
- Un kas būs ja nē?- Hīts izaicinoši vaicā un pasmaida.
- Neizaicini likteni , šaubos vai tu gribēsi visu atlikušo mūžu pavadīt pliks,kā baznīcas žurka!- Dereks brīdina.
- Mani tas nebiedē!- Hits saka un pasmaida. Teo tāpat kā es ar nopietnu sejas izteiksmi vēro abu vīriešu strīdu.
- Varbūt tevi biedēs roku izlaušana?- Dereks vaicā satverot puisi aiz rokām un sākot tās lauzt.
- Derek!- Es pielecu kājās un attauju vīra spēcīgās rokas no Hīta. - Hīt, izdari sev pakalpojumu un pazūdi no šeienes! Tu šeit vairs neesi vēlams.- Es saku. Hīts pārskaišas vēl vairāk.
- Tu jau nu nebūsi tā, kas mani padzīs! Tev te nav teikšanas!- Viņš noņurd.
- Viņa ir mana sieva, Hīt! Un tu maldies! Viņai šeit ir lielāka teikšana kā tavai omei!- Dereks sakodis zobus saka.
- Hīt!- Teo paceļ toni.- Tev pašam nešķiet,ka esi gana savārījis? Labāk ej!- Puisis pagrūž brāli. Hīta sejas izteiksme no dusmīgas mainās uz sāpinātu.
- Pat tu?- Viņš aizlūzušā balsī vaicā.
- Ej! Brauc pie tēva! Vismaz viņa vērts tu esi!- Teo saka. Hīts savelk rokas dūrēs, bet ieraudzījis brāļa skumjos vaibstus, pagriežas un aiziet.
- Oskar! Sakravā manus koferus!- Mēs dzirdam viņa balsi attālināmies.
Kad Hīts ir aizbraucis un mēs palikuši mierīgāki, mēs beidzot sākam brokastot.
- Man šķiet, ka mums vajadzētu sarīkot neaizmirstamu balli. Vai ne Teo?- Dereks vaicā iemalko kafiju. Teo ar pilnu muti sparīgi pamāj.
- Saaicināsim tuvākos radus un kārtīgi nosvinēsim Aleksas pilnagdību!- Teo izēdis muti, saka. Es iesmejos.
- Tas nav nepieciešams.- Es saku. Dereks uzspiež skūpstu man uz pieres.
- Nestrīdies! Mēs divi pret tevi vienu! Diez kas nav!- Viņš iesmejas.
Vēlāk Dereks man iedod naudu un kopā ar Oskaru aizsūta uz veikalu pēc kleitas šim vakaram.
Kamēr Oskars sēž mašīnā skatoties video, es staigāju pa visādiem veikaliem, meklējot skaistu tērpu.
- Sveika!- Mani iztrūcina kāda zema, bet ļoti pazīstama un pat patīkama balss. Es pagriežos un manā priekšā atkal ir vakardienas vīrietis uzvalkā.- Ārons, atceries?- Viņš flirtejoši pasmaida.
- Sveiks.- Es lietišķā balsī atbildu.
- Es taču teicu, ka mēs vēl tiksimies.- Ārons saka.
- Kā redzi es par to nemaz neesmu pārāk lielā sajūsmā.- Es atbildu un pagriežos, lai dotos prom, bet Ārons man seko.
- Vai tavs vīrs tevi vakar sagaidīja?- Viņš vaicā. Es uzmetu viņam dusmīgu skatienu.
- Tā nav tava darīšana.- Es norūcu. Ārons pasmaida  atkal atklājot savu burvīgi balto smaidu. Tauriņi manā vēderā lauzās ārā, bet es turējos tiem pretī.
- Hendersonas kundze?- Aiz manas muguras atskan, šobrīd glābjošā, Oskara balss. Es pagriežos pret viņu.- Hendersona kungs zvana, vaicā vai jūs vēl ilgi?
- Oskar saki, ka mēs būsim augstākais pēc 20 minūtēm.- Atbildu.- Un tu! Turies no manis pa gabalu!- Es uzrūcu Āronam, kaut tauriņi manā vēderā trako. Vīrietis ar viltīgu smīnu paceļ savas rokas.
- Es esmu pārliecināts, ka mēs vēl tiksimies.- Viņš saka.
- Vai šis svešinieks, jums neliek mieru, kundze?
- Nē, Oskar, paldies! Šoreiz vēl to var paciest.
- Šoreiz? Un kas būs nākamajā reizē? Ļausi sev vaļu un kļūsi mana?- Ārons nosmīn.
- Mērglis!- Es novelku un ieķeroties Oskara elkonī velku viņu uz mašīnu. Ārons patiesi ir visur. Un es ticu tam, ka mūsu nākošā reize, kad tiksimies, pienāks pavisam drīz. Kā pie velna viņš mani atrod?