Karātavas un mīlestība.

Part 14

*Olīvijas skatpunkts*

Mēs sadevušies rociņās gājām gar jūru. Es jūtu viņa karstasinīgo sirdi. Parasta meitene atradusi bagātu melnādo un pie tam Amerikāni. Tam es pati nespēju noticēt.Sajūta tāda, ka dzīvotu sapnī, no kura izejas nav. Vai pastāv skarbā realitāte? Vai es tiešām būšu atradusi mūža mīlestību?

"Kāpēc tu klusē?"-Vilijams man vaicā ļoti izbrīnītā intonācijā.

"Es nezinu, vienkārši man galvā ir ļoti daudz domas. Es domāju par to, vai tiešām šis nav sapnis? Varbūt tu vēlies man iekniept?"-es nopietni atbildēju.

"Tad ļaujies man, jo pēc tam mēs viens otru nesastapsim. Šis ir sapnis."- Vilijams cenšoties būt nopietns, saka.

Viņš pietuvojas man pavisam tuvu, satver arī otru roku, pievelk mani tuvāk. Es aizvēru acis. Viņa lūpas apvija manējās un te, lūk, bija mūsu pirmais skūpsts. Mani aizrāva kaisle, es gribēju izbaudīt brīdi. Tā mēs skūpstījāmies skaistajā Miami pludmalē. Viņš mani apskāva un pajautāja:"Esi gatava?"

Es noriju siekalas un atbildēju:"Jā!"

Viņš apķēra mani, pacēla mani un sāka nest uz jūras pusi. Pēkšņi viņš negaidīti iekoda manā rokā, uz tās astājot zobus. Tas sāpēja. Es nesapņoju. Mums patiešām šī bija realitāte. Vismagākā realitāte ir tā, ka es tūlīt palikšu slapja. Viņš nesa mani jūrā. Plukš! Es ieslīdēju ar kājām ūdenī. Man viņam bija jātriebjas un mēs sākām šļakstīties ar ūdeni. Atgriezāmies bērnībā. Galu galā, mēs abi bijām slapji un kārtīgi nopeldējušies.

"Nu ko, ejam uz mašīnu, mana sapņotāja!"- Vilijams iesmejoties sacija un satvēra manu roku.

"Slapji nekāpsim mašīnā, mums ir jānožūst!"- es cenšoties būt gudra, noteicu.

"Man ir dvieļi, nespītējies un ejam, ja nē tad es tevi aiznesīšu!"- Vilijams rotaļīgi sāka muļķoties.

Viņš uzmeta mani sev uz pleca kā bluķi un nesa uz mašīnu.

Ceļš mājup vairs nebija tik kluss kā pirmīt. Divas dažādas dvēseles bija dziļi jo dziļi atraduši kopīgu dvēseli.

Piebraucot pie mājas, viņš atkal izkāpa ārā no mašīnas pirmais, lai kā džentelmenis atvērtu man durvis.

*Vilijama skatpunkts*

Viņa dievina manu džentelmenisko dabu. Viņai patīk, ka es par viņas parūpējos. Draiskoties viņai patīk, laikam latviešu tauta ir ļoti aktīva nevis nopietna.

Olīvija iekrīt manā apskāvienā, es viņai iedodu maigu buču uz vaiga un iečukstu ausī:" Līdz rītdienai! Arlabunakti!"

Viņa nosarka un pateica:"Arlabunakti, paldies Tev!"

Es noskatījos kā viņa ieiet mājā un tikai tad iekāpu mašīnā. Viņa prot aizraut un tas man patīk.