*Olīvijas skatpunkts*
Es nespēju aptvert, ko es ar savu dzīvi daru pareizi vai nepareizi. Jā, man ir jādodas uz Ameriku, lai dzīvē sasniegtu daudz. Vecāki aizbraukuši uz Tunisiju, kā lai viņiem paziņo? Vai tiešām šī ir realitāte?
Visu atlikušo nedēļu nedevos uz skolu. Es nevēlējos satikt Kārli un Aleksi. Man ir sāpīgi uz viņiem skatīties. Es gribu atvadīties no saviem mīļajiem, sakrāmēt mantas un doties prom. Jaunas dzīves uzsākšanai ir domāta Amerika. Skumji, ka mana ģimene negrasas atbildēt uz telefons zvaniem. Ik reizi, kad es zvanu vecākiem, man atsūtas SMS:"Mēs piezvanīsim, kad varēsim. Sveicieni no Tunisijas!" Mani pārmāc bailes. Ja nu kaut kas nav kārtībā? Varbūt kaut kas ir noticis?
Pēdējā diena mājās. Visas mantas sakravātas. Vecāki par sevi nav devuši nekādu ziņu. Pulkstenis norādija uz laiku, ka man ir jādodas. Sākās garais ceļš uz Rīgu, precīzāk Rīgas lidostu. Viss likās tik skaisti. Apkārt viss zaļoja. Autobusa logs pavēra skaistu skatu uz mūsu Latvijas dabu.Iekārtojos nedaudz ērtāk, apsedzos ar šalli. Vēroju dabu. Lieliska labsajūta. Radās ilūzija par "jaunas dzīves" uzsākšanu. Domas nogurdināja un es iegremdējos vieglā miegā. Visapkārt bija rosība, bet es vienkārši gulēju un prātoju. Man patika tā sajūta, es nevēlējos pamosties un atjēgties. Piepeši atverot asčteles, bija redzama Rīga. Mani nomāca apziņa, ka vairs atpakaļceļa nav un nekad vairs nebūs.
Stundu vēlāk pavērās skats uz milzumlielo Rīgas lidostu. Tur bija liela burzma. Visapkārt bija cilvēki ar savām bagāžām. Pavērās skats uz tūristiem, emigrantiem un cilvēkiem, kas meklē savu laimi citur. Te valdīja gan prieks, gan bēdas. Daži raudāja un pārdzīvoja, bet citi, tieši pretēji- izrādīja prieku. Mani sāka pārņemt patīkams satraukums.
YOU ARE READING
Karātavas un mīlestība.
RomanceStāsts par jaunieties dzīvi. Viņa ir gudra, taču tā īsti netiek skaidrībā ar mīlestības lietām. Pirmā mūža mīlestība vai bagātnieks?
