Karātavas un mīlestība.

Part 16

*Vilijama skatpunkts*

No rīta, kad atvēru acis, pie manas gultas sēdēja tēvs un sacija:"Dēls, šī meitene ir lemta tev. Nevilcinies. Tev par viņu ir jārūpējas un jādabū viņa sev."

"Jā, labi, bet ko lai es daru?"- es šokētā balss tembrā atbildēju.

"Sāc ar to, ka viņu ved uz skolu un no tās mājup."-tēvs skaļākā balsī noteica.

Es momentāli zvanīju Džūlijai, lai sarunātu. Tā nu es devos pie viņas. Paspēju vēl pie mājas durvīm satikt Janu, paspiest roku un izrādīt cieņu. Džūlija norādīja uz Olīvijas istabu. Es izdomāju pie tām pieklauvēt, lai viņa neķertu sirdstrieku. Tā es klauvēju un gaidīju atbildi no viņas. "Jā? Var nākt iekšā!"-Olīvija iekliedzās. Es atvēru durvis un viņa vēroja mani ar izbrīna pilnu acu skatienu. Lēnām pietuvojos viņai. Es iekšēji baidījos, ka viņa nesāks bļaut uz mani.

"Labrīt, dusošā skaistule! Tavs kavalieris ir klāt, lai jūs nogādātu koledžā!"-es sacīju, pirmstam tekstu simtreižu pārdomājot galvā.

Olīvija apjukusi vēroja mani. Izskatījās, ka viņa mani neizprot. Man bija sajūta, ka viņa no citas planēta būtu ieradusies. Es iekāpu gultā, apķēru viņu un sāku kutināt.

"Ja es esmu dusošā skaistule, tad tu varētu man atļaut pagulēt."- viņa samiegojusies izteica piedāvājumu.

Es jau labprāt, bet viņai 3 gadi ir tur jānomācas, tāpēc man nāksies atrast metodi, kā piecelt viņu.