Vilijams pietupies uz viena ceļa, turēdams brilianta gredzenu rokā, sāka savu runu: "Vai tu, Olīvija Štreinfrukta, būdama latviete, bet Amerikas iedzīvotāja, precēsi mani, amerikāni? Es tevi iemīlēju jau no pirmās dienas, kad tu ieradies Amerikā. Mēs esam dažādi, tu baltā, es- melnais. Mūsu dvēseles ir dažādas, taču iekšēnē tām saplūstot kopā, tās pārvēršas par vienu veselu. Nu, vai būsi mana sieva un pieņemsi manu uzvārdu?"
Viņš skatās manās acīs un gaida atbilde. Es nespēju bilst ne vārda. Es gribu raudāt, raudāt un vēlreiz raudāt.
"Jā!"- pāri manām lupām pārslīdēja šis vārds.
Nākamais rīts. Es gandrīz divus gadus neesmu sazinājusies ar vecākiem. Man vajadzētu viņiem pazvanīt, vienalga, cik tas izmaksātu, bet viņiem ir jāzin. Es uzspiedu mammas numuru. Atskanēja pīkšķieni klausulē. Klausuli pacēla kāda sieviete, kas simtprocentīgi nebija mana māte:"Labdien, cietušās telefons ir pie personāla!"
Man sāka trīcēt visas maliņas. "Man vecāki, kas ir ar viņiem? Kas notika?"-es bļāvu klausulē. Biju tuvu nervu sabrukumam.
"Atvainojiet, ka jums tādas lietas jāpaziņo pa telefonu, bet jūsu tēvs ir miris, taču māte atrodas pieslēgta pie mākslīgās dzīvības uzturēšanas aparātiem. Ir parakstīts dokuments par to atslēgšanu no rīta. Lūdzu piedodiet."
*Vilijama skatpunkts*
Viņa nometa telefonu un aizskrēja. Vienkārši prom.
*Olīvijas skatpunkts*
„Lai mani ved, es gribu pakāpties uz karātavām un teikt vienu vārdu. Šis vārds ir – mīlestība." (K.Skalbe)
***
Viņa sabruka un vairs nekad neatgriezās. Mīlestība nozīmē dzīvot, tā lika viņai elpot, bet kad tās vairs nebija, viņas arī vairs nebija starp mums.
YOU ARE READING
Karātavas un mīlestība.
RomanceStāsts par jaunieties dzīvi. Viņa ir gudra, taču tā īsti netiek skaidrībā ar mīlestības lietām. Pirmā mūža mīlestība vai bagātnieks?
