*Vilijama skatpunkts*
Mēs sēžam mašīnā. Es braucu un jūtu kā viņa vēro mani. Mazā, nevainīgā dvēselīte nokļuvusi plašajā Amerikā, jo ir pārāk laba mazai tautai. Viņa ir ideāla. Es nespēju klusēt, jūtu, ka viņai patīku jau no vakardienas,kad pirmo reizi viens otru sastapām. Patīk ik pa laikam pavērot viņas mirdzošās acis, kad viņa vēro Miami pilsētu pa mašīnas logu. Mēs visu ceļu klusējam un slepenībā vērojam viens otru. Viņa ir kautrīga un nevēlas izrādīt simpātijas. Beidzot esam sanieguši galamērķi- jūru. Noteikti šis ir viņas sapnis. Tīra un burvīga jūra. Es redzu un jūtu, ka viņa smaida Mēs apstājamies. Viņa sēž un ļoti uzkrītoši vēro mani. Izkapju no mašīnas, lai atvērtu skaistajai latvietei durvis. Atverot durvis viņai sniedzu savu roku un viņa to saņem ar savu mazo balto rociņu. Viņa kāpjot ārā no mašīnas, skatās man acīs un smaida. Es nespēju būt nopietns, kad redzu viņas smaidu un mirdzošās acis.
"Te ir ļoti skaisti. Es dievinu šo vietu un šo vakaru!"- viņa saka ļoti priecīgā balsī.
Es pasmaidu un necenšos atlaist viņas roku. Satveru Olīvijas roku ciešāk, pasmaidīju un teicu :"Jā, vakars ir apbrīnojums, tik pat, cik tu!"
Viņa nosarka. Es atkal vēroju viņu kā mirdz acis. Es sajūtu, ka esmu iemīlējies. Neatlaižot rokas mēs devāmies pastaigā gar jūru.
YOU ARE READING
Karātavas un mīlestība.
Roman d'amourStāsts par jaunieties dzīvi. Viņa ir gudra, taču tā īsti netiek skaidrībā ar mīlestības lietām. Pirmā mūža mīlestība vai bagātnieks?
