Karātavas un mīlestība.

Part 12

Pēc 3 stundām. Mašīnas rūkoņa bija dzirdama pie mājas. Es pielēcu kājās un pieskrēju pie loga. Pie mājas bija piebrauksi melna BMW jaunās klases mašīna. Tonēto stiklu un krēslas dēļ bija grūti saskatīt, kas tajā sēž. Stāvēju un mēģināju saksatīt. Pēkšņi pa visu māju iebļāvās Džūlija:" Tevi gaida! Neliec draugam ilgi gaidīt! Varbūt man tev palīdzēt? Tev viss kārtībā?"

Es momentāli apjuku. Paķēru jaku un atbildēju Džūlijai:"Jā, es tūlīt eju!"

Dodoties uz durvju pusi, pa ceļam sastapu Džūliju. Viņa man pienāca klāt, apķēra, iedeva buču un teica:"Šī ir tava iespēja meitiņa mīļā! Nesalauz sev un puisim sirsniņu. Gaidīšu mājās un tad parunāsim pie karstas tējas krūzes!"

Es piemīlīgi pasmaidīju un piekritu.

Izejot ārā no mājas ieraudzīju Vilijamu, kurš izkāpis no mašīnas jau gaidīja mani. Lēniem soļiem devos pie viņa.

"Labvakar, Štreinfruktas jaunkundze!"- Vilijams sacija un pienāca pie manis tuvāk.

"Burvīgs vakars, Vilijam!"-es sajutu savus vaigus nosarkstam un pasmaidīdama atbildēju.

"Kur tu vēlētos doties? Uz jūru?"- Vilijams acīmredzot ievērojis manu vaigu piesarkšanu apvaicājās.

Es nedaudz apjuku. Nedaudz apdomājos un atbildēju:"Jā, varam uz jūru!"

Viņš atvēra man durvis, es iekāpu skaistajā,modernajā auto salonā. No ārpuses auto bija skaisti melns, bet iekšpuse apburoši balta. Mans ķermenis ieslīdēja baltajā ādas sēdeklī. Vilijams aizvēra man durvis un es uzreiz piesprādzējos. Drošība pirmajā vietā! Viņš iekāpa auto vadītaja krēslā un pamanīja, ka esmu jau piesprādzējusies:"Tu man neuzticies?"

"Uzticos, bet tas ir pieradums, tā es varu justies ērti!"-es apmulsusi atcirtu.

Vilijams iesmējās:"Jūs latvieši esat ļoti centīgi likumu ievērotāji?"

Šie vārdi mani aizskāra, tāpēc dusmīgi atcirtu:"Ja tu nespēj pieņemt manu tautību, tad es varu iet prom un tu vari mani aizmirst!"

Vilijams palika ar šokētu seju:"Nē, piedod, tas nebija domāts tā! Es vēlējos tevi satikt, esmu gatavs un ieniteresēts pieņemt arī citas tautas uzskatus. Piesprādzēšos es arī!"

Viņš paņēma savu drošības jostu un piesprādzējos. Tad es pēkšņi attapos, ka neesmu ne vārda pateikusi.

"Nu es arī esmu šeit, jo esmu gatava pieņemt citas tautas tradīcijas!"es noteicu un atsprādzēju drošības jostu.

Vilijams uz mani paskatījā, pasmaidīja un knapi turējās, lai nesāktu smieties. Viņš nebija gaidījis no manis tādu rīcību, vismaz man tā likās.

"Tad braucam uz jūru?"-viņš pārjautāja

"Braucam!"-es atbildēju.

Viņš ar pirkstu norādīja uz savu drošības jostu un teica:"Tomēr tev vajadzēs piesprādzēties, jo šodien dzīvosim pēc tava stila!"

Es izlikos apvainojusies un piesprādzējos. Viņš nedaudz mani izmēdīja, jo biju uztaisījusi "saskābušu" seju. Parādīju viņam savu mēli, taču viņš sakrustoja savas rokas.

"Pietiks spēlēties, braucam!"-es noteicu.

Viņš lika mašīnasdzinējam darboties un tā mēs sākām braukt jūras virzienā. Vakara gaismās Miamiizskatījās apburoši. Mēs braucām un es nespēju novērst savu acu skatienu no Vilijama.Manuprāt, viņš no visiem leņķiem izskatās valdzinoši.