Vēstules uz armiju.

VIVAT, IUSTITIA!

Nu, nākamais soģi! Vai gribi, pastāstīšu kādu gadījumu no dzīves? Tikai vispirms atbildi, vai visi tie, kam jābūt godīgiem, tādi ir?

Tā mani uzrunāja bijušais kaimiņš, kad vasaras brīvlaikā sastapu viņu uz laukiem. Tas bija viens no īpatnējākiem cilvēkiem, kādu man gadījies redzēt: gaiši, īsi apcirpti mati vainagoja pliko galvvidu; acis mazliet izvelbtas uz āru, un krunciņas ap tām piešķīra smaidošu un pat šķelmīgu izteiksmi; seja mazliet uzblīdusi no miegam atrautajām stundām, vīna gara lidojumiem, nodeldētajām kāršu paciņām un mīkstu roku pieskārieniem. Tomēr viss atspoguļojās ne pārāk spēcīgi, ne tik daudz, lai padarītu viņu neizskatīgu un nolaidušos.

Lauku cilvēks un vārds arī – Pēteris. Lielās pārmaiņas novedušas pilsētā, kurā viņš gan atrada iespēju iekārtoties un labi nopelnīt, bet neatrada savam garam piemērotu apkārtni. Kas viņš bija pēc nodarbošanās, nejautāju, jo nejutos ērti par to iztaujāt, turklāt bez līdzīgiem jautājumiem pietika, ko uzdot un ko klausīties. Jau uzlūkojot vien palika iespaids, ka ar viņu nekad nebūs garlaicīgi. Tā arī bija. Tiklīdz parādījās Pēteris, atnāca raibu raibie nostāsti, tiem līdzi smiekli un joki. Laikam jau tādēļ puritāniski noskaņotajos laukos viņš visur tika uzņemts priecīgi, kā gaidīts ciemiņš, lai gan ne visai glaimojošā slava sen pirms viņa bija paspējusi apsildīties pie pavardiem plašā apkārtnē.

Zinot visu to un redzot, kā krunciņas ap acīm savelkas vēl vairāk, padarot sejas izteiksmi šķelmīgāku, atbildēju droši un pārliecināti, kā jau jaunam, ar rožainām nākotnes izredzēm bruņotam speciālistam pienākas: - Jā!

Kaut kur iekšienē sakustējās šaubu velniņš un iebikstīja sānā, sak, ko nu tu lielies ar savu "jā", ja neko neesi redzējis no dzīves, bet tas bija tikai īsu brīdi. Nodomāju: viņam taču nav nekādu pierādījumu, kas varētu sagāzt manu pārliecību, jo pretējā gadījumā mūsu likuma boze sen būtu sazilinājusi tos, kas runā pretī, un ierādījusi viņiem attiecīgu vietu. Bet, ja nu ir..? Nē! Un tomēr..? Nē, nekādā ziņā! Citādi viss sagrautu iepriekš tik simetriski izveidoto pasauli. Īsais šaubu mirklis bija garām. Stingri stāvēju savās pozīcijās. Lai tas pretī ar savu divreiz lielāko vecumu un varbūt četrreiz lielāko dzīves pieredzi smaida par manu puicisko pārgalvību, par manu zaļknābību. Gan dabūs pārliecināties, kurā pusē ir dzīve.

Izdzirdu to pašu zobgalīgo, mazliet čerkstošo balsi:

- Neskaties tā, it kā es tevi grasītos aplaupīt. Lēnāk, zēn, lēnāk. Savu taisnību jāprot pierādīt, pie tam mierīgi, bez liekām emocijām. Tad tā iegūs spēku un pārliecinās citus.

Brīdi paklusējis, viņš piebilda:

- Tikai tad.

Kādu laiku abi sēdējām klusēdami – es, saērcināts, ka ir kāds, kas apšauba sen zināmu patiesību par juristu godīgumu un nelokāma likuma sarga misiju, bet viņš, it kā mani cauri redzēdams, dziļdomīgi smaidīdams par manu saērcināmību.

- Zinu, ko tu punktierē, - turpināja aizsākto domu mans pretīmsēdētājs – Tev liekas, ka cilvēks var būt vai nu tikai godīgs vai atkal tikai negodīgs, kārtīgs vai nekārtīgs, laupītājs vai goda vīrs. Nekādu starpstāvokļu pēc tavām domām nav. Nekā! Dzīve rāda citu pusi. Katrs tavs solis nesaraujami saistīts ar tūkstošiem citu soļu, un, jo augstāk tu kāpsi, jo vairāk cilvēku iekustinās katrs tavs solis un katrs spalvas vilciens, pie kam nekad tu nevarēsi zināt, no kuras puses tavs gājums atnāks pie tevis atpakaļ. Cilvēki līdzīgi ūdenim dabā: brīžiem cieti kā akmens, bet, mainoties gadalaikam, pārvēršas mākoņos un nolīst kā lietus vai nokapā kā svelpjošas ledus adatas. Tikai starpība tā, ka dabā puslīdz labi var paredzēt, kas kuru reizi no gaisa nāks, bet par cilvēku nekad nevar zināt, kādā stāvoklī viņš atrodas kurā brīdī.