Vēstules uz armiju.

In memoriam

Ko es vēlos, lai mani bērni un mazbērni zin par tēti, jeb papu, kā mēs viņu parasti saucām? Viņš bija apbrīnojams vīrs. Cīnītājs, mūžīgs optimists, staigājoša enciklopēdija, lepns par savu čangaļa izcelsmi un valodu. Viņa fiziskā traģēdija izrādījās viņa priekšrocība, kas ļāva dzīvē izsisties daudz tālāk kā vairumam novadnieku no viņam mīļās Kaunatas pie krāšņā Rāznas ezera krastiem.

Nick

Paps, pārvēršot savu fizisko defektu par efektu, man atgādina Nick Vujicic. Nick piedzima bez kājām un rokām, jaunībā ārkārtīgi pārdzīvojot savu vietu dzīvē, līdz kādā brīdī viņu uzaicināja pastāstīt par savu iekšējo pasauli. Tā bija tik skaista, ka daudzi apbrīnā un aizkustinājumā raudāja. Tad Nick saprata, ka daudzus iedvesmo viņa stāsti par to, ka pārējiem jāvar, ja reiz Nick var. Ar laiku Nick kļuva par pasaulē vienu no pieprasītākajiem iedvesmas stāstniekiem.

Tuberkoloze

Septiņu gadu vecumā paps saslima ar kaulu tuberkolozi. Rezultātā viņš uz mūžu palika maza auguma, ar kupri mugurā un klibu kāju, kas mazliet velkas nopakaļ pirmajai un kam nepieciešami ortopēdiskie apavi. Paps bija vecākais deviņu bērnu ģimenē. Viņa vecmamma mēļoja, ka Taukaču dzimtā kāds no seniem atzariem izdarījis ko ļoti sliktu, tādēļ dzimtā visi pirmie bērni lielajās Taukaču ģimenēs mira ar tuberkulozi. Papa ģimene bija pirmā paaudze pēc ilgiem laikiem, kur vecākais bērns izķepurojās. Ne tikai izķepurojās, bet nodzīvoja ilgāk, kā jebkurš no zināmajiem Taukačiem - līdz 82. Nav skaidrs, kas tieši papu bērnībā izglāba. 40tajos gados kara laikā bija grūti ar šīs slimības ārstēšanu, tādēļ daudzi eksperimentēja ar tautas medicīnu papildus slimnīcām. Arī papa mamma bija pārliecināta par savām tautas metodēm - viņa rīvēja naglas un lika skaidas rupjmaizē, lai paps tās ēstu. Kopumā viņš nodzīvoja slimnīcās un sanatorijās aptuveni 15 bērnības un jaunības gadus.

Optimisms

Neskatoties uz to visu, viņš bija apmierināts ar dzīvi un pateicīgs visiem par visu. Pateicīgs brāļiem, kas viņu visur ņēma līdz, uzmeistaroja ratiņus, lai varētu vest viņu vairākus kilometrus uz skolu un atpakaļ. Apzinīgā vecumā nekad neatceros, ka viņš par kaut ko būtu sūdzējies. Tieši otrādi, viņš nekad nepārstāja rūpēties par sev tuvākajiem. Pat mūža nogalē, būdams reanimācijā, viņš vairāk uztraucās par mammu, kā par sevi. Viņš vienmēr bija pašpietiekams un lieliski motivēts.

Motivācija

Viņa mērķtiecība man atsauca atmiņā 2016.g. Nordic Forum biznesa konferencē dzirdētu pētnieci no ASV, kas minēja, ka vieni no veiksmīgākiem ASV ir ieceļotāji pirmā paaudzē, bet viņu nākamā paaudze vairs nav tik motivēta un veiksmīga. Mēs, kas nākuši no padomju sistēmas ārprāta un trūkuma, vēl ļoti labi saprotam, ka darīsim visu, lai saviem bērniem nekad nebūtu ko tādu jāpiedzīvo. To reiz sev nosolījos arī es. Šodienas pārticība, gan, liek nedaudz uztraukties par savu bērnu motivāciju, bet tas jau ir cits stāsts.

Dievs

Latvijai kļūstot neatkarīgai, paps pārvērtās no pārliecināta ateista un kļuva pateicīgs arī Dievam. Kad jautāju viņam, kādēļ viņam liekas, ka Dievs ir, viņš atbildēja: "Dēliņ, savādāk nevar būt. Ir pārāk daudz zinātniski neizskaidrojamu lietu. Tāpat tas ir brīnums, ka man - kroplim ir tik brīnišķīga ģimene: skaista un gudra sieva, seši fantastiski, saticīgi bērni un tik laimīgs mūžs.. Paskaties uz politisko, vēsturisko procesu kopsakarībām." Šāds apgalvojums man šķita pārsteidzošs no tik izglītota un fiziski daudz cietuša cilvēka mutes un sliecos viņam piekrist, pat neskatoties uz pāragru meitas zaudēšanu.

Finks

Ticēja paps ne vien Dievam, bet arī Finka pareģojumiem. Vikipēdijā rakstīts, ka Finku sauca arī par latviešu Nostredamusu. Viņa slava pieauga pēc Zigfrīda Annas Meirovica un Jāņa Čakstes nāves apstākļu pareģošanas. 2000. gadā Māra Zālīte uzrakstīja libretu un Jānis Lūsēns līdz 2008. gadam pabeidza rakstīt mūziku rokoperai „Sfinksa" pēc Eižena Finka biogrāfijas motīviem. Finks daudz ko pareģoja arī vecmāmiņai pa mamas līniju, no kā viss par viņu un viņas bērniem (arī manu mammu) esot piepildījies. Klasisks mūsu ģimenes stāsts bija par kādu večiņu, kas par samaksu Finkam esot vedusi olas. Pa ceļam esot palicis žēl un pusi viņa atlika pie netālā krūma. Finks pareģojuma laikā esot teicis paldies par olām, bet tās pārējās Jūs tāpat nedabūsiet. Ejot atpakaļ večiņa tiešām sastapa uz olām saritinājušos čūsku. Viens no Finka pareģojumiem (pēc papa pārstāstītā) paredzēja, ka Krievija sašķelsies daudzās mazās valstiņās 2025.gadā.