Vēstules uz armiju.

1964.GADA 10.FEBRUĀRĪ

Vairi!

Tev ir viena priekšrocība, salīdzinoši ar citiem maniem paziņām (izņemot Gunāru). Tā ir: Tevi var uzrunāt gan vārdā, gan uzvārdā – abi atrodami kalendārā.

Esmu sācis lasīt darbus cītīgāk, nekā to darīju līdz šim, atzīmējot un izrakstot svarīgākās vietas. Pašlaik nodarbojos ar Aristoteli. Lūk, ko izraku no tā:

"Tirānam jācenšas, lai viņam garām nekas nepaslīdētu. Tādēļ jāuztur spiegus, jo bailēs no tiem ļaudis atradinās brīvi apmainīties domām... lai pavalstniekiem, kas aizņemti ar rūpēm par dienišķo uzturu, nebūtu laika domāt par atentātu."

Vai tas Tev kaut ko neatgādina? Atceries, mēs kādreiz lasījām Tomasa Moora un citu izteicienus par Anglijas galma greznajām ceremonijām, kas bija parādījušies arī mūsdienu valstsvīru teicienos.

To pašu gribētos pārcelt vēl tuvāk. Velnišķīga lieta tomēr ir tiesību filozofija. Ja ar to sākt nodarboties, tad daudz derīgu, bet dažreiz arī ļoti kaitīgu lietu var izsmadzeņot.

Kas attiecas uz jaunajiem kodeksiem, tad jāsaka, ka arī manās rokās tie vēl nav nonākuši. Tiklīdz tas būs noticis, tad es, kā jau īstam "cīvīlistu vilkam" pienākas, centīšos nokomentēt visus jaunumus, ja tikai pats nebūšu aptaurēts un tos pamanīšu.

Pagājušā nedēļā bija atnākuši divi tagadējā 5.kursa juristi, ar kuriem vairākus gadus nodzīvoju vienā istabā. Neiznāca pajautāt par jaunumiem CK. Gan jau visā drīzumā atnāks, tad pateikšu, lai atstiepj.

Mūsējā "Alma Mater" nekā jauna neesot. Ak, jā! Tev jau, droši vien, būs stāstījuši kāds no mūsējiem, ka Ļeņina stipendiāts Sandors izlingots no KP rindām un no 4.kursa arīdzan. Iemesls – spēle uz naudu un amorāla uzvedība. Te jau vēl parādās tas, par ko Tu rakstīji. Nav nekāds brīnums par zaldātu uzvedību, ja jau nākošie juristi – cilvēku soģi un likteņu lēmēji tik tālu var aiziet.

Tāpēc jau tā paruna ir no tautas nākusi: ko dievs grib sodīt, tam atņem prātu. Kāds prātīgāks vērotājs to uztvēris, un tā iegājusi ikdienas lietošanā. Ne jau velti psiholoģijas lekcijās kādreiz stāstīja par to, ka cilvēkam tieši visgrūtāk uzvarēt ir savu zemisko, savu nekrietno "es", un atstāt tīro un skaisto. Tādu, kam zemiskais ir pārsvarā, kas atrodas savu instinktu varā, ir vēl nospiedošais vairākums. Vispār ļoti maz ir tādu, kas iedomājas, ka pie tā jāstrādā, lai sevī kaut ko pārveidotu.

Gribu pastāstīt Tev kādu epizodi no grieķu filozofa Aristīpa dzīves. Kādreiz viņš ar draugu pulku esot iegājis visās Atēnās pazīstamas heteras mājās. Viņam, kā cilvēkam, kas bija apguvis visā pilnībā baudu mākslu un jebkuros apstākļos nezaudēja galvu, viņa draugi pārmeta, ka esot atradis ceļu uz šo māju. Uz to Aristīps atbildēja: ne jau tas ir ļauni, ka mēs šeit ieejam, bet gan tas, ka mēs nepratīsim atrast no šejienes izeju.

Līdz tādam līmenim vēl pat mūsdienu cilvēku lielākai daļai ir vēl ļoti tāls ceļš ejams, tādēļ nav ko brīnīties. Atliek vienīgi nožēlot, ka daudz no tā, kas rakstīts, tā arī paliek – tikai rakstīts, jo ar tādiem cilvēkiem vēl tālu nevar aiziet.

Pēc amata arī es sevi varu pieskaitīt pie kriminālistiem. Tātad, mums atliek divējādas jūtas un izjūtas, kas saistītas ar apkārtējās dzīves vērojumiem: no vienas puses mēs vēlamies, lai ļaudis būtu godīgāki, lai mums būtu mazāk darba, lai būtu lielāka drošība par savu un citu dzīvību un tamlīdzīgām lietām. Turpretī, no otras puses, tas saistīts ar amata likvidēšanu. Nostādne ir gluži kā Puškina zārciniekam. Es, piemēram, pēc sevis spriežot, šo otro pusi neņemtu nemaz vērā, ja tik pirmās nebūtu. Par nožēlošanu, tā ir un vēl turpina augt, neiekļaujoties nekādās programmās.

Tādas domas mani pašlaik nodarbina. Veselības laukā – nekā jauna. Guļu un lasu. Lasīšu un prātošu līdz tam laika, kamēr vien acis vilks. Kad nevilks vairāk, atliks vien prātošana.

Tā tomēr ir milzu uzvara, ka man ir tāds optimisms, kas nespēj izsist no sliedēm. Drīz jau būs pusgads apkārt, kopš esmu "iespundēts", bet vēl, godīgi sakot, īsti gala neredzu. Ar visu to, netaisos nokārt degunu. Taisni otrādi – ar pilnu slodzi izmantoju savu otro universitāti.

Tas laikam tādēļ, ka man bieži gadījās redzēt, kā cilvēki, kas padodas liktenim un slimībai, viens pēc otra aiziet postā. Starp tiem bija arī vīri, apveltīti ar gaišu prātu un izcilām spējām, kas čīkstēdami un pūsdami kļuva arvien vārgāki, līdz beidzot izdila kā sveces un nodzisa arī.

Tādēļ mani pašlaik vada viena doma – izturēt un blakus pirmajai – zināšanu universitātei, nobeigt arī otro – prāta universitāti. Par cik tas izdosies, tas atkarīgs no slimošanas laika.

Atkal parādās vēl viens paradokss. Iznāk, ka cenšos ātrāk izveseļoties un izkļūt no šejienes ārā, bet līdz ar to tiks pārtraukta iesāktā izzināšanas darbība, prāta vingrinājumi tiks atsviesti malā.

Acīmredzot man visa dzīve sastāv no šādiem paradoksiem, no kuriem nevar tikt vaļā. Ja vienā vietā ir ieguvums, tad citā – noteikti milzīgs zaudējums.

Kā gan citādi, ja ne ar paradoksu, var izskaidrot to, ka slimnīcas dēļ es varu būt tikai tas, kas esmu. Pretējā gadījumā es būtu, droši vien, tāds pats kā mani brāļi – Latgales zemnieka dēli, kas ar milzīgu piespiešanos nobeiguši 7 klases, būtu nodienējis savus 3 gadus, apņēmis par sievu kaut kādu krievieti vai tikpat "augsti attīstītu" latgalieti un, gluži kā saka Edžus Veidenbaums: "papriecājies tikumīgi un radījis bērnus likumīgi".

Kas attiecas uz Spuļģi, tad tādiem puskoka lēcējiem kā viņš "stroibats" ir vispiemērotākā dienesta vieta. Lai pamācās skriet ar galvu sienā un augstu lēkt. Varbūt kļūs prātīgāks un gudrāks un neklaigās vairs pa republikānisko presi.

Par Tīlbergu nekā nezinu. Džo stāstīja tikai, ka viņš esot ticis ļoti labā daļā. Kas ar mūsu "censoni" ir noticis, pār to vēl klājas necaurredzama migla. Jāpagaida, kamēr kāds no ārienes to izklīdinās.

No Gunāra nu jau arī krietns laiciņš, kopš neesmu saņēmis ne vārda. Domājams, šinīs dienās jābūt. Tā kā ne par vienu vairāk nezinu.

Vienīgais, kas atnes kaut kādas svaigas ziņas, ir Džo ar Ināru. Pārējais jāsaknābā pašam no dažādiem avotiem.

Gribēju uzrakstīt īsu vēstulīti, bet redz, kas iznāca.

Pietiks pļāpāt, citādi atņemšu Tev visu brīvo laiku.

Dzīvo vesels!

Raksti labi drīz! Par to, ko rakstīt, neuztraucies. Gan jau atradīsies. Tikai mazliet padomā un tad būs viss kārtībā!

Jāsāk kārtējie darbi!

Visu jauku!

Vitālijs