Vēstules uz armiju.

1964.GADA 2.APRĪLĪ

Labas dienas Tev, zaldātiņ!

Vai Tu redzi, kas par dātumu stāv rakstīts? Jā, nu jau astotais mēnesis drīz būs pusē, kopš esmu šeit. Sasodīta padarīšana. Es gan ārstam nekā nesaku, bet pats dažreiz jūtu, ka tā grauž sāpju ķirmis, ka nevar atrast mieru. Tā, acīm redzot, ir pārejoša parādība. Bet cik ilgi tas vilksies, to nezinu. Dīvaini, kā gan Tev varēja iešauties prātā, ka esmu pesimistiski noskaņots? Vai no tā, ka paredzu sev ilgu palikšanu? Tas nebūt nav iemesls kļūt bēdīgam. Operācija arī neko netraucē, jo uz galda gulšos dziedādams, ja tikai vispār apņemsies guldināt. Šejienes ārstiem es ticu tikpat, kā dievam tic kristīgais. Ja arī operācijas rezultāti nebūs tādi, kādiem vajadzētu, tad tas nenozīmē, ka jāšaubās par viņiem. Tas nozīmē vienīgi to, ka es būšu pirmais ar šāda veida operāciju, un pirmajam visādi var gadīties. Kādam taču jābūt sākumā, vai nav tiesa? Tas, ka iznāks ilgāk uzturēties, mani nebūt neuztrauc. Kas gan ir viens gadiņš, salīdzinot ar 4,5, ko kādreiz nācās pavadīt šinīs sienās. Ja tik viss būtu kārtībā, tad gulēšana pati par sevi nav nekas. Kā redzi, "ieslodzījuma" laiks nav bijis mazais. Tā kā tas mani vairs nespēj uztraukt. Tikai jāgaida, jāgaida, jāgaida... Tas nekas, ka pa šo laiku viens otrs aiziet aizmirstībā, viena otra netur savus solījumus, viens otrs sāk baidīties nākt ciemos... Tas viss ir nieki, ja tikai paliek stingrs pamats "zem kājām". Un pamats ir. To man devusi "Alma mater", pie viņas zinību avotiem pavadītais laiks. Jā, ja nebūtu šie pieci gadi, tad diez vai pietiktu izturības, bet tagad – tagad nebēdāju "ne par pašu vilku". Redzēsim, ko teiks neiropatologs. No viņa sprieduma atkarīgs, vai drīz celšos augšā, vai arī vēl ilgi būs jāsautē sāni. Dzīvosim – redzēsim.

Tev es varu rakstīt droši par savu patieso stāvokli, jo Tu jau negaidi mani mājās, bet uz mājām gan vienmēr iznāk atrunāties ar skaistām frāzēm – drīz, šinī mēnesī vai nākošā mēnesī, u.t.t. Ko var darīt, ja dažreiz ir jāmelo gribot negribot.

Jā, gribu pastāstīt Tev patīkamu pārsteigumu: pagājušo svētdien atveras durvis un ienāk – ko domā, kas? Mirdza un Melānija visā savā godībā. Patiešām negaidīti ciemiņi. Pastāstīja, ka 25.martā Mirdza atzīmējusi savu gada jubileju. Esot jau iestrādājusies, un darbs ritot savu gaitu. Melānija strādā tai pašā Kirova rajonā par tulku. Domājot mācīties tālāk – kā viņa izsakās, nu jau divi gadi būšot pagājuši, tad jau varēšot sākt atkal, protams, ne no sākuma, bet no vidus. Melānija tāda pati jautra un smaidoša, kādu viņu atceros kopš pirmās pazīšanās dienas.

Solījās atnākt nākošajā svētdienā un Ritu paķert līdz. Rita tagad strādā Ministru Padomē. Tu jau to, droši vien, zini. Solījās aprunāties ar Ritu, vai nav tanī milzu mājā arī kāds sēdeklis manai mazajai sēžamvietai. Ja atradīsies, tad noteikti celšos šurp. Laikam gan nevarēšu turēt to prokurorisko darba brūķējumu. Ja neļaus strādāt par prokurora palīgu, aiziešu tāpat no turienes, bet izmeklētāja "šepte" būs jāmet pie malas. Lūk mani nākotnes plāni.

Kas attiecas uz starptautiskajiem jautājumiem, tad vienīgais informācijas avots, kas ir manā rīcībā, ir "Cīņa". Bet arī no tās ir izlasīti dažreiz tikai virsraksti. Ja jautātu, ar ko es nodarbojos, tad vienīgais lielais darbs ir rādiomezgls. Tas aizņem dienas lielāko daļu. Labi, ka mācos tikai to, kas interesē. Citādi pārējām lietām, kas būtu nepieciešamas, vienkārši neiznāktu laika.

Jā, man pēc Tavas vēstules saņemšanas vajadzētu šo to pajautāt. Vidējai lapai bija tikai puse. Pie kam apakšā redzamas burtu atliekas. Jautājums būtu šāds: vai Tu esi tādu sūtījis, vai arī tur jūtama armijas cenzūras roka? Ja esi sūtījis, tad tas nekas, bet ja cenzūra iejaukusies, tad, lai muļķīgi neiebrauktu nevajadzīgos sarežģījumos, būs jāpievalda "mēle".

Gunārs pēc pirmās ilgās kavēšanās apsolīja rakstīt it bieži, bet atkal nekā. Jāgaida diezcik ilgi. Jā, viņam, tāpat kā Tev, būs jāpiedod ilgā kavēšanās, jo saprotu jūsu nevaļību. Ja es kādreiz došos ilgākā klusēšanas gājienā, tad gan varēsiet brāzt mani kārtīgi. Šoreiz gandrīz iznāca klusēt. Labi, ka izpalīdzīgi cilvēki aizdeva, citādi gaidītu līdz svētdienai, kamēr Mirdza atnestu rakstāmpapīru.

Varētu jau vēl rakstīt, bet šimbrīžam pietiks. Nav laika. Jāsagatavo raidījums radiomezglam par Raiņa humoru un satīru. Redzi – darba pilnas rokas.

Atā, atā! Vale!

Vitālijs.