Vēstules uz armiju.

1964.GADA 8.SEPTEMBRĪ

Reini!

Nu jāķeras ar steigu pie rakstīšanas, citādi Tev iznāks pārāk ilgi gaidīt. Tas taču ir nepiedodami, ja no tādas "iestādes" kā tā, kur man pašlaik lemts būt, ir jāgaida uz vēstulēm! Vai nav tiesa? Lai tas nenotiktu, kāds ielāps jāgrābj un jāsūta prom.

Pašlaik graužos cauri pēdējam no četriem atstātajiem sējumiem, kas sākas ar Dostojevska vārdu. Zini, tagad sāku saskatīt vienu būtisku trūkumu, kas izvijas cauri visai viņa pedagoģiskajai un psiholoģiskajai sistēmai. Tas ir visiem vienāda pieeja – ar vienkāršības un pazemības, ar bezgalīgas pacietības un piedošanas etalonu. Tas runā pretī dialektikas pamatiem, un ne tikai dialektikas, bet arī visu pārējo zinātņu, kas saistītas ar cilvēka audzināšanu, pamatiem, tas runā pretī praktiskajiem vērojumiem visā pedagogu, juristu u.tml. darbā. Tas, manuprāt, ir būtiskākais, ko var pārmest tādam literatūras ģēnijam, kāds ir Dostojevskis. Bet mūsu kritiķi, kas rakstījuši par viņu, nekā būtiska nav varējuši pateikt, izņemot to, ka viņš neesot redzējis izeju no kapitālistiskās īstenības žņaugiem, kādēļ sludinājis pazemību un samierināšanos. Citu viņi neko nav varējuši atrast. Vismaz, cik esmu interesējies, nekā neesmu atradis, jā, te esmu (vismaz meklēšanas rezultātu ziņā) vienādā stāvoklī ar mūsu literatūrkritiķiem. Vienīgo pareizo novērtējumu devis vecais jurists Koņi. Nekā labāka par viņa teikto nevar piebilst.

Vispār, viegli rakstīt tādā situācijā kā pašlaik. Virs galvas trako krietns negaiss, pie galvas skaļi, tā, lai dzird visai tālu, rādio kliedz futbola reportāžu starp Maskavas "Spartaku" un Kijevas "Dinamo". Kā redzi – lieliski domāt.

Ja apskatām dažādas biogrāfijas, redzam, ka dažādi cilvēki strādā dažādos apstākļos. Flobērs – pilnīgā klusumā, naktī, Čaks – trokšņainā kafejnīcā. Tas, acīmredzot, atkarīgs no koncentrētības. Nekur citur to nevar iemācīties labāk, kā šeit, kur asā kolīzijā saduras dažādu slimīgu miesu vēl slimīgāki (dažreiz arī veselāki) gari. Vari iedomāties, kas dažreiz tādos gadījumos notiek. Jā, ja man būtu mazliet literāro dotību, patiesībā te vajadzētu milzīgas dotības, vai Tu vari apjēgt, kas par lielisku literāro materiālu būtu izmantojams vēl lieliskākam darbam. Ja tikai būtu tas, kā nav.. Bet vielas literāram darbam cik uziet! Arī tipu. Tas pēc sava spēka un spilgtuma varētu būt kaut kas līdzīgs "Piezīmēm mirušo namā". Tā nevarēs nākošās paaudzes papriecāties par vienu lielisku darbu. Žēl. Bet ļoti vajadzētu.

Par zaldātu dzīvi Tev iznāk brīnišķīgi stāstījumi. Ja man būtu jāstāsta par kaut ko tamlīdzīgu, ne puses no tā nebūtu. Redzi, uznāca kāre Tevi palielīt. Vai nav labi?

Nu arvien tukšāka kļūst veranda. Daudzi jau 24 grādu siltumā sāk baidīties no iepriekšējiem aukstumiem. Lielajā barā iespruka vēsās naktis, un no tā pāri palika tikai deviņi bezbailīgie. Arī es esmu viens no tiem. Vai nav labi? Ja tāds laiks būs arī turpmāk, ir lieliskas izredzes pavadīt visu mēnesi uz vietas. Jau tā pierasts, ka operācijas istabā pavadītais laiks šķiet divtik smags tieši tāpēc, ka bija jāpavada istabā.

Nu no atvaļinājuma atgriezusies mūsu ķirurģe. Palielinājušās manas izredzes uz otro griezienu. Kad tas būs, to grūti noteikt, bet var gadīties, ka viņa piekrīt ņemt priekšā jau šinī mēnesī. Redzēsim.

Nu jau gads apskrējis riņķi. Man tikpat kā zaldātam jānodien savs laiks. Atšķirība vienīgi termiņos. Man tas nav noteikts.

Gribēju pafilozofēt, bet drausmīgi nāk miegs. Tādos apstākļos neveicas ar filozofiju. Labs padoms zelta vērts – šo parunu atcerējos un nolēmu izmantot mūsējo zeperu ieteikumu nobeigumam. Nobeigums sastāv no diviem vārdiem:

turpinājums sekos.

Patiešām, tas sekos. Par to dabūsi pārliecināties jau visai drīz, ja atrakstīsi savas jaunās apmešanās vietas adresi. Citādi baidos, ka vēstuli vari nesaņemt. Arī tas ir viens no īsuma iemesliem.

Atā!

Raksti pēc iespējas vairāk.

Vitālijs