Kā es sāku rakstīt dzeju? Sacerējumos mana atzīme skolā nekad nebija virs 4, un par dzejas sacerēšanu man pat doma prātā nekad nebija ienākusi. Man bija niknums pret krievu varu Latvijā, tas gan tiesa. Bet dzeja jau nevar rasties no niknuma. Un tad, jau pēc armijas, 26.gadu vecumā es paņēmu papīra lapu un uzrakstīju pirmo dzejoli, kurš man atmiņā līdz šim laikam. Štampi, - jā, bet niknums ir jūtams arī štampos, - lai sašķīst kaut kontinenti, ja vien Latvija kļūst brīva!
Ar to sākās mana dzejnieka dzīve. Par pasaules dzeju nerunāsim, es to nepazīstu, lasot Veidenbaumu, Raini, Aspaziju, Belševicu, Egilu Plaudi, Ojāru Vācieti, Uldi Bērziņu u.c., es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu rakstīt dzeju. Tāpēc esmu rakstījis iespējami maz. Bet es nevaru manu sacerēto dedzināt, jo pats šis aicinājums ir nācis no Dieva. Pašam no sevis tas nebūtu nācis ne prātā.
Vai Jums ir bijusi vai ir kāda aizraušanās ar literatūru, dzeju, glezniecību, mūziku? Varbūt tādā amatiera līmenī ?
Mūzika un glezniecība jāatmet uzreiz. Literatūra un dzeja, - varētu būt. Reāli – daži pavisam īsi stāstiņi. Bet dzejoļu gan ir daudz. Es pat atceros, ka pirmo nacionāli latvisko un pretkrievisko dzejoli uzrakstīju 1966.gadā, kad strādāju Madonā. Iesākums bija tāds:"Ak, Latvija, cik ilgi vergu jūgā būs lemts tev smakt, jau sen kopš mūsu Rīgā mēs savu valodu vairs nedzirdam un arvien klusāk Jāņos atskan Līgo..." . Tad maisam gals bija vaļā un bira dzejoļi viens pēc otra, visi kā viens alkohola reibumā...Var tos grupēt: pretkrieviskie, atklāti pretvalstiskie, antimietpilsoniskie, kas cildināja dzeršanu, bohēmu, izlaidību, un, protams, mīlestības dzejoļi, kuri bija veltīti sievietēm, kuras tos nekad nedzirdēja un nelasīja...Kaut kur zemapziņā man bija paškritikas stīga, kas skanēja, ka dzejnieks nevar rasties 26 gadu vecumā, ka tā ir ilūzija... Es arī tagad nezinu, vai kāds dzejolis ir tāds, kas saglabāsies... Tas ir Dieva ziņā, jo dzejoli jau nevar izdomāt, tas nāk no augšas, no Dieva... Tagad, kad manī ir pilnīga paļāvība uz Dievu, mani vairs nesatrauc manu dzejoļu liktenis, - kā Dievs lems, tā būs. Bet tad, kad biju neticīgs, dienām un naktīm darbojos, lai pārdrukātu un pavairotu dzejoļus, lai tikai kāds nepazustu...Tāpat ir pazuduši bez sava skaita.
Atbildot uz jautājumu, - jā, amatiera līmenī esmu dzejojis daudz, kādreiz domāju, ka tas ir labākais, kas paliks pēc manis, bet tagad jau tas neliekas kas svarīgs....Tāpat kā arī viss pārējais dzīvē...
Tu, ienācēj, tik droši neskaties !
Ir tavā pusē spēks
bet mūsu - laiks, kas ies
reiz Irbes šaurumā
vēl tiksimies
mēs gaidīsim
un gatavosimies...
***
Tauta klusē
kad uzvaras cerību nav
miers ļauj piedzimt un uzaugt dēliem
grūtākos brīžos
alus aizmirsties ļauj
reibumā atdzimst
dižie sendievu tēli...
Bet tad
kad cerība saviļņos tautu
mums būs jāiet un jāatstāj viss
kaut apkārt tūkstoši balsu sauktu
YOU ARE READING
Vēstules uz armiju.
Non-FictionVitālijs Taukačs, jurists, kas ilgus gadus pavadījis slimnīcā, 1964.-65.g. rakstīja vēstules draugam, kursabiedram, kas dienē Padomju armijā. Laba iespēja aizvietot vakara seriālu ar lasāmo, ja interesē ne vien jurisprudence, bet arī literatūra, māk...