Vēstules uz armiju.

1964.GADA 2.MAIJĀ (pašā vakarā)

Sveiks!

Cik skatos, pārāk labās domās esi par mani. Kā Tu zini, vai esmu varonīgs? Varbūt, ka tā tikai ārēja bravūra, lai noslēptu gruzdošo un grauzošo? Ja pasaulē ir kāda mīkla, tad tā ir cilvēks pats. Mēs taču paši par sevi zinām ļoti maz. Vismaz man pašam tā šķiet, ka dažādi ekscesi, kas izlec no manis paša, ir jaunatklājums. Daudzreiz par to mēs nemaz nedomājam, bet tas nu ir tā, ka vajadzētu ieskatīties, lai daudzas nelāgās puses mums pašiem nepaietu garām.

Ja runāt par operāciju, tad jāsaka, ka šoreiz tas biķeris pagaidām aizgājis secen. Uz cik ilgu laiku? To grūti pateikt. Kas būs, tas būs. Otrreizējās analīzes rezultāti man nav zināmi. Pirmā analīze nebija labvēlīga. Pēc svētkiem redzēsim, kāda būs otrā. No tās tad arī atkarīgs, vai nonākšu uz galda, vai palikšu "starp dzīvajiem". Tādas ir manas veselības prognozes.

Cītīgi lasu Akselu Munti. Bezmaz 500 lappušu biezajā grāmatā esmu izgrauzies līdz pusei. Ja Tu zinātu, cik tā brīnumaina! Īsta zelta bedre domām un atziņām. Vesels krājums pilns ar neparasti bagātiem notikumiem un raksturiem. Es tikai gaidu, kad radīsies kāda zelta galva, kas sāks par juridiskiem jautājumiem rakstīt ar tādu pat aizrautību un sirsnību, kā Aksels par savu medicīnu. Tas jau sen, sen vajadzīgs. Neviens nebūs pārliecināts par to, ka juridiskā haltūra nes mazāku ļaunumu, nekā medicīniskā. Gluži otrādi, varbūt simtiem reižu lielāku. Tas pareizi vismaz pašreizējos mūsu apstākļos, kad medicīna aizgājusi daudz tālāk par jurisprudenci. Cilvēku pazīšanā, viņu cienīšanā un viņu ikdienišķo sīko vājību pieciešanā mēs vēl esam pirmatnējā attīstības stadijā.

Par Hari – tas man tiešām jaunums. Mirdza par viņu neminēja ne pušplēsta vārda. Varbūt, ka nākošreiz pastāstīs. Es jau nu neprasīšu. Ja pati iesāks, lai stāsta. Zēns sadomājis augstu kāpt. Nu ko, laimīgu ceļu viņam! Ka tik nav jāatceras paruna par augsto kāpšanu..

Kādam angļu filozofam (īsti neatceros, liekas Rodžersam) ir teiciens, kuru mums visiem derētu atcerēties. Tas skan apmēram šādi: - kāpjot uz augšu, esi labs pret saviem līdzcilvēkiem: viņi tev noderēs, kad laidīsies lejā. Vai Tev ir kaut kas, ko piebilst? Man gan nav.

Tev pašlaik ir izdevība psiholoģijas studijām. Žēl tikai, ka dzīvē neiznāca par to padomāt iepriekš. Citādi Tu būtu parūpējies par eksperimentēšanai nepieciešamo atziņu un paņēmienu apgūšanu. Nekas, izmanto pašreizējos apstākļus faktu uzkrāšanai. Arī tam ir milzu nozīme. Ar to jāsāk soļot cauri atziņu jūrai, ar to jārada pamats zināšanām.

Džo kaut kur pazudis. Viens dievs vai pats sātans zina, kur klīst miesa un kauli ar dvēseli vidū, ko sauc par Ozolu Džoneli. Kur tas laiks, kopš viņš nav bijis pie manis. Būtu jāsāk vai lādēties, bet tā kā neērti piespiedu kārtā izsaukt ciemiņus. Tā jau saka, ka paēdušais izsalkušo nekad nesaprot. Tikai, ja Tu par to uzrakstīsi viņam, tad sargies! Dabūsi tādu vēju, kādu savā divdesmit + n gadu garajā mūžā neesi redzējis.

Gribi zināt, ko pašlaik daru? Klausos kaut kādu vācu staciju ar lielisku vieglo mūziku. Guļu pusizmeties, uz vēdera un kājas gaisā tirinādams. Ja Tu zinātu, kā gribas staigāt!... Visi šejienieši uzskata mani par mierīgu un nosvērtu cilvēku, kas spējīgs savaldīties jebkuros apstākļos. Vai nu tie apstākļi kļūst arvien draņķīgāki, vai arī nervi sāk uzdot, bet fakts ir tāds, ka savaldīties kļūst arvien grūtāk. Jācīnās par nervu spēju strādāt mierīgi un nosvērti. Jāuzliek milzīgi žņaugi virsū. Ar laiku es atkal būšu tikpat mierīgs. Bet tas prasa milzu darbu.

Raibi iet arī tādā iestādē kā slimnīcā. Ja man būtu rakstnieka spējas parādīt visu šo nelaimē nonākušo cilvēku uzvedību un izstāstīt viņu pārdzīvojumus, tad gan iznāktu darbs, kādu maz ir pasaules literatūrā, jo vielas tam ir pietiekoši. Varētu radīt kaut ko līdzīgu Dostojevska "Piezīmēm mirušo namā". Ja tikai būtu spējas... Bet kur lai tās izrauju? Nāks kāds, kas spēs to veikt un pasaulei parādīsies vēl viena cilvēku traģikas lappuse. Tad viņi iepletīs acis un brīnīsies – kā gan tas var notikt, vai tas maz ir iespējams un kur nu vēl mūsdienās!

Tīlbergs par sevi ir ļoti augstās domās. Tādēļ viņš uzskata, ka t.s. vienkāršais cilvēks nav pētīšanas vērts. Bet Tu viņam pajautā, vai viņš pats, būdams "sarežģītais cilvēks", pazīst sevi? Vai viņš prot savaldīties un būt aukstasinīgs pat viskritiskākajos brīžos, vai viņš prot vienkārši izskaidrot pat vissarežģītākās lietas? Vēl daudz šādu jautājumu varētu uzdot šim "sarežģītajam" Tīlbergam, kas neprot daudzas no tām lietām (psiholoģiskajā ziņā), ko prot ne viens vien no "vienkāršajiem". Viņš taču pats, tāpat kā mēs visi, ir bijis šo "vienkāršo" skaitā un tikai pateicoties iespējām studēt ir pacēlies mazliet pāri tiem. Tas "vienkāršais" ir ķieģelītis, maza daļiņa vai lielāka daļa (kā nu kuro reizi) no viņa paša. Un, ja nepazīs šīs sastāvdaļas, nevarēs pazīt arī pats sevi. Kā gan ķīmiķis var pazīt vielu, nepazīstot atomus, no kuriem tā sastāv!? Tas pats ir ar Tīlbergu. Tā kā viņa jautājums ir pilnīgi lieks. Jābrīnās, kā viņam, tādas domājošas galvas īpašniekam, šāds jautājums varēja iešauties prātā.

Ja arī uz brītiņu pieļaujam, ka mēs nepētīsim šo "vienkāršo". Kas gan paliks mūsu pētīšanas robežās. Tad ir jānoskaidro pats jēdziens "vienkāršais". Vai tanī ietilpst vidusskolu beigušie, vai tikai ar pamatskolas izglītību? Vai nevajadzētu tanīs ieskaitīt lielāko daļu studentu un pat zinātnieku? Cik gan varētu atrast tādu, kas sasnieguši raksturā zināmu pilnību un vai "vienkāršajos" nebūtu ieskaitāma arī lielākā daļa polītiķu un valsts vīru!? Nekur nav teikts, ka augsts sabiedriskais stāvoklis nosaka augstu rakstura attīstības pakāpi. Tad jau mums nebūtu ne ģenerāļu, ne dažādu ierēdņu, kas stādionos un citās sabiedriskās vietās nepiesauktu tēvus un mātes visos septiņos stāvos. Ja tie visi atkristu, kas gan paliktu Tīlberga pētījumu lokā? Viņš pats un vēl pāris desmit izredzēto. Un tikai. No šāda pētījamā materiāla viņš lai neuzdrošinās izdarīt vispārpsiholoģiskus secinājumus. No zinātniskuma tur nebūs ne vēsts.

Tātad – neklausi aplamiem spriedumiem un neej pa līkloču ceļu. Mazdrusciņ loģikas un pārdomu, un Tīlberga argumenti izjūk kā sausu smilšu kaudzīte vējā.

Kas attiecas uz Hekeļa izteicienu, tad to var uzlūkot dažādi. Atkarībā no tā, kādā aspektā tas tverts, tas būs vai nu pareizs, vai nepareizs. To nedrīkst izķert atsevišķi un te šai ziņā lieti noder dialektiskā loģika. Tā neļaus iet pa nepareizu ceļu.

Redzi, cik daudz domu izsauca Tīlberga izteiciens. Tas ir derīgs tikai tai ziņā, ka liek spriest un vērtēt. Tāpat kā Jevtušenko dzeja. Vai Tu viņu lasi? Jāatzīst, ka viņš ir viens no redzamākajiem mūsdienu vīriem, diemžēl viņu mazliet "atsēdināja", citādi viņš būtu vēl lielāks.

Pietiks, pietiks. Tāpat laikam viss "brīvlaiks" pagāja, kamēr izlasīji šo "palaggaro" vēstuli.

Atā! Vale!

Ar milzu sveicieniem: Vitālijs.

P.s. Ja vajadzēs piemaksāt, atraksti. Nākošreiz tik garu nesūtīšu, ja šoreiz būs nācis par ļaunu. VT.

Visticamāk, domāts J.R.Tillbergs: