Jūtās sapinusies

8. nodaļa

- Tātad šis ir Dāvis un viņu sauc Patriks! Amanda norādija vispirms uz puisi kuram sēdēja klēpī un tad uz puisi kuram klēpī sēdēja Sāra.
- Es esmu Aleksandra. Pasmaidīju.
- Jūs būsiet tepat? Es uzjautāju.
- Nu protams! Sāra teica.
- Es nākšu atpakaļ tūlīt. Teicu apēdot zemeni.
- Labi! Teica Sāra. Es jau gandrīz biju pie kāpnēm, bet tad mani aiz rokas saķēra Teilors.
- Kur tad tu gribēji iet? Tuss ir tikai pirmajā stāvā. Teilors pasmaidot teica. Jutu alkoholu viņa elpā.
- Tevi meklēju, jo tu pazudi uz kādu laiku. Teicu nopietni skatoties uz viņu.
- Zinu, bet tevi arī nekur nevarēju atrast. Tik pat nopietns palika puisis.
- Tad kad tu tur skūpstījies ar to vienu es sēdēju un domāju, labi ka tā neesmu es, jo sāku saprast kas par tipu esi. Teicu un parāvu savu roku nost no viņa. Gāju augšā. Iegāju istabā pie Ričarda.
- Kā tad tavas draudzenes tur jūtās? Jaunietis jautāja.
- Viņām tur iet karsti. Gan jau zini Patriku un Dāvi. Sāra un Amanda sēž viņiem klēpī un visi tur iečilo. Es pasmaidīju.
- Tām meitenēm tad ir paveicies! Tie toč ir forši džeki. Ričards pasmaidīja.
- Hei, starpcitu, vari saukt mani par Riču. Viņš nepārstāja smaidīt.
- Labi, Rič! Es atbildēju pasmaidot. Es izgāju uz balkona.
- Starpcitu, lejā satiku Teiloru. Mazliet salecos ar viņu, bet nekas īpašs. Es teicu no kabatas izvelkot veipu. Ievilku dziļu dūmu un izpūtu gaisā.
- Nelikumīgā! Ričards no istabas teica smaidot.
- Iedod uzpīpēt. Viņš pēkšņi piebilda iznākot uz balkona.
- Un ja ne? Es pasmaidīju un pagriezos pret viņu  paceldama rokas gaisā. Atspiedos pret sienu un balkona margām, stūrī. Puisis bija garāks par mani. Viņš sniedzās pēc veipa, bet es atkal parāvu roku malā. Ričards pasmaidīja.
- Šitā ja? Viņš neslēpa smaidu. Es tieši tāpat. Puisis pienāca man vēl tuvāk klāt, viņš skatījās man tieši acīs. Mūsu smaidi uz mirkli pazuda. Viņš vienā mirklī paskatījās uz manām lūpām, tad atkal ieskatijās manās acīs. Man tik ļoti patika Ričarda smaržas. Tik vīrišķīgas. Pat šķita, ka es gribu viņu noskūpstīt, bet neuzdrošinājos. Pēc mirkļa pati labprātīgi puisim iedevu veipu.
- Tad tomēr pārdomāji. Viņš atkal smaidīja.
- Negribēju nomest zemē. Izliekoties teicu un pasmaidīju. Ričards ievilka dūmu un izpūta dūmus.
- Laba garša, man patīk. Viņš teica ievelkot vēl vienu dūmu un sniedza veipu man.
- Aha, man arī patīk. Teicu pasmaidot. Es nožāvājos.
- Kādai te miedziņš ir uznācis? Pusis pasmaidīja.
- Nu biški, tomēr gandrīz trīs naktī. Es teicu ieskatoties telefonā.
- Ja vēlies vari palikt tepat pa nakti. Ričards izteica negaidītu piedāvājumu.
- Pag tu takā nopietni to domā? Es mazliet iesmējos.
- Nu ja tač, pagaidi mani šeit, tūlīt būšu atpakaļ. Puisis teica. Nepagāja pat trīs minūtes un viņš jau bija atpakaļ.
- Pie mums ciemojās mana māsīca, es palūdzu viņai re kur ērtākas drēbes. Ieej dušā pārģērbies un nāc atpakaļ. Viņš sniedza man legingus un dvieli.
- Ričard? Te nav krekla. Es teicu puisim mazliet pasmaidot.
- Paņem šo. Viņš no skapja paņēma tīru, melnu maiku un sniedza man to.
- Vannas istaba ir tieši pretī. Puisis piebilda.
- Rič? Paldies. Es teicu.
Vannasistaba bija pilnīgi balta ar pelēkiem paklājiņiem.
Kad nomazgājos un sakārtoju savus matus mūzika bija norimusies. To vairs nedzirdēja pa visu māju kā iepriekš.

Lūdzu nospied 🌟 un iekomentē! ❤