Jūtās sapinusies

11. nodaļa

Piegāju pie puiša, nostājos viņam blakus. Viņa sejas izteiksme bija pilnīgi nopietna. Varētu pat teikt, ka viņš pārdzīvoja par kaut ko, tajā pašā laikā dusmojās par kaut ko.
- Rič? Es izteicu puiša vārdu. Mirkli valdīja klusums.
- Jā Aleksa? Viņš pagriezās pret mani.
- Viss ir labi? Es jautāju viņam.
- Protams. Puisis pasmaidīja un ierāva mani savā apskāvienā. Es piespiedos viņam klāt.
- Rič? Aizvedīsi mani uz mājām? Es nelaižot puisi vaļā jautāju.
- Jā, protams. Viņš palaida mani vaļā mazliet vaļīgāk, taču ne līdz galam. Mēs ieskatījāmies viens otram acīs.
- Braucam? Es jautāju mazliet pasmaidot jautāju.
- Jā protams. Viņš uzsmaidīja pretī un palaida mani vaļā.
- Starpcitu, vari atstāt pagaidām to kreklu, gan jau kaut kad dabūšu atpakaļ. Viņš pasmaidīja vairāk.
- Labi. Es smaidīju pretī paņemot savas drēbes.
Puisis paņēma mašīnas atslēgas, maku un telefonu un mēs izgājām no istabas.
- Rič, kur tu? Noejot lejā puisim jautāja Teilors kurš tobrīd koķetēja ar Beāti.
- Nav vienalga? Ričards vēsi noteica pat nepaskatoties uz brāli. Mēs izgājām ārā, es sekoju puisim pa bruģēto taciņu kura veda uz garāžu. Jaunietis atvēra garāžas durvis ar pulti. Garāžā bija 3 auto. Spilgtās melnā audi markas automašīnas gaismas nomirgoja, sapratu, ka tā ir Ričarda mašīna. Abi iekāpām iekšā. Viņš izbrauca no garāžas uz izbrauca pa vārtiem no mājas teritorijas.
Pateicu mājas adresi, bet puisis nogriezās pavisam uz citu pusi.
- Pag, pag, manas mājas ir uz otru pusi. Es mazliet uztraukti teicu.
- Tūlīt brauksim. Viņš teica paskatoties uz mani. Pēc mirkļa viņš piestāja pie mazas kafejnīciņas.
- Tūlīt būšu. Ričards teica un izkāpa no mašīnas. Es uzzvanīju brālim, teicu, ka drīz būšu mājās. Pēc brīža pusis nāca uz mašīnu. Iekāpjot mašīnā viņš man sniedza aukstu saldējuma kokteili.
- Nu tu nopietni? Es smaidīju paņemot pretī auksto glāzi.
- Jā, tieši tā! Ričards pasmaidīja. Puisis aizveda mani līdz mājas vārtiem.
- Nu ko, man jādodās. Es neveikli pasmaidot teicu.
- Laikam... Puisis nopūtās. Es grasījos jau kāpt ārā no mašīnas taču Ričards satvēra manu roku.
Viņš strauji pieliecās pie manis un noskūpstija mani. Es atbildēju skūpstam. Pēc skūpsta abi viens otram uzsmaidījām. Izkāpu no mašīnas un noskatījos kā Ričards aizbrauc.
***
Iegāju iekšā. Kaut kas ļoti smaržoja. Sapratu, ka Gustavs kaut ko gatavo.
- Labrīt sīkā! Dzirdot, ka es ienācu mājā man teica.
- Labrīt! Kas tev tur tik labi smaržo? Es piegāju pie brāļa skatoties uz plīts.
- Tavas pankūkas ar šokolādi. Viņš apmierināti smaidīja.
- Bāc, Gustav, tu tač varēsi nākt ar mani uz praksi. Es skatoties uz brāli teicu. Abi saskatoties sākām smieties.
- Sīkā? Tas tač nav tavs krekls ne? Brālis nedaudz nesaprotot jautāja.
- Nuuuu.... Tā kā... nuuu nē, nu nav mans krekls.. Es beidzot kautrīgi izstomīju.
- Tātad? Kam ir tas krekls? Izskatās pēc džeka maikas. Mans brālis pasmaidīja.
- Nu ir viena puiša maika. Es teicu mazliet nosarkstot.
- Tam pašam kurš tevi pavadīja mājās? Gustavs jautāja skatoties uz mani ar interesi.
- Nē, es jau teicu, ka viņš ir tikai mans kursabiedrs. Teicu iedomājoties par šī rīta sarunu ar Teiloru.
- Tam Teiloram ir brālis. Viņu sauc Ričards. Tas ir Ričarda krekls. Es teicu tēlojot, ka esmu nopietna.
- Tu viņu pabrīdini, ja viņš tevi sāpinās tad viņam būs darīšana ar mani. Saprati sīkā? Gustavs teica pasmīnot.
- Tač beidz, vismaz pagaidām tas nav nekas nopietns. Viņš iedeva man tikai savu kreklu, lai pa nakti ērtāk gulēt, aizmirsu vienkārši atdot. Uzsmaidīju pretī Gustavam. Varbūt tas ir tikai sākums kaut kam nopietnam? Domāju pati pie sevis.
- Labi, labi. Bet nebūtu slikti, ja arī būtu kaut kas nopietns. Brālis smaidot noteica paskatoties uz mani.

Lūdzu nospied 🌟 un iekomentē! ❤