Jūtās sapinusies

19. nodaļa

Es apsēdos uz kāpnēm.
- Tev varbūt šobrīd būs šoks, bet es vienkārši gribu, lai tu zini, ka viņš nav tas par kuru izliekās. Teilors teica skatoties telefonā, kaut ko meklējot.
- Par ko tu šobrīd runā? Es tiešām nesapratu.
- Ņem paskaties. Viņš sniedza man savu telefonu.
- Kas tas ir? Es vēlreiz jautāju.
- Izlasīsi, tad sapratīsi. Teilors teica.
Tie bija skrīnšoti no sarakstēm. Tur bija rakstīti vairāki satikšanās laiki un vietas, pāris "saldi" teksti par patikšanu un mīlestību un dažas lietas arī par mani.
- Nu un? Kas tās par sarakstēm? Es vēsi jautāju Teiloram, taču sāku nojaust kaut ko.
- Tās ir Beātes un Ričarda sarakstes. Man Beta atsūtija šodien, jo zināja, ka Ričards tā rīkosies. Teilors apsēdās man blakus uz kāpnēm.
- Es reāli neticu, ka tas tiešām ir Ričs. Viņš tā nedarītu. Es teicu, lai gan sāku neticēt pati sev.
- Aleksa, es tev šo parādīju tikai tāpēc, ka vēlāk to uzzinot tev būtu vēl sāpīgāk. Teilors skatījās uz mani. Es paskatījos uz viņu.
- Drīkst es tevi apskaušu? Pēkšņi no manis izskanēja vārdi, kurus nekad neesmu gribējusi teikt tieši Teiloram.
- Tev nav tas jāprasa, protams, ka vari. Viņš pasmaidīja pamanot manās acīs asaras.
- Tikai lūdzu neraudi, labi? Puisis čukstēja ievelkot mani savā apskāvienā. Es tiešām šobrīd gribēju raudāt, taču apskaujot puisi, šķita, ka lēnām nomierinos. Protams bija ļoti sāpīgi, ka uzzināju, ka Ričards satiekās man aiz muguras ar savu bijušo un izmanto mani tikai, taču es nespēju nedomāt par to ko viņš teica, kad bija pie manis, ka viņš neizmanto meitenes. Sanāk, ka viņš meloja arī tad?
Manas domas izjauca zvans, kas noskanēja pa visu skolu. Bija jāiet uz stundu.
- Ejam Aleksa? Puisis čukstēja. Mēs vēljoprojām bijām apskāvušies.
- Jā, protams. Es klusi teicu un palaidu puisi vaļā.
Nākamās bija ķīmijas stundas. Ķīmija man nekad nav patikusi.
- Pastāv tāda iespēja, ka varu tev sēdēt blakus? Teilors piedāvājās nedaudz pasmaidot.
- Jā, okei. Piekritu iesmejoties.
Šajās stundās bija jāstrādā pa pāriem. Teilors palīdzēja saprast tēmu.
- Tie kuri pabeidz šo darba lapu pēdējā stunda ir brīva! Skolotāja visiem paziņoja.
Mēs ar Teiloru saskatījāmies. Sarunājām, ka katrs izpildīsim pa 3 uzdevumiem un varēsim iet.
Pabeidzot darba lapu, to noliku skolotājai uz galda, paņēmu somu un izgāju no klases.
- Aleksa? Varbūt varu pavadīt tevi? Nu līdz mājām? Teilors jautāja panākot mani.
- Jā, okei. Tad ejam. Teicu.
Mēs izgājām no skolas un es ieraudzīju Ričarda mašīnu. Bāc, atkal pilna galva ar domām par viņu.
- Es nesaprotu kāpēc no sākuma tev negribēju noticēt... Pārtraucu klusumu starp mums.
- Tad kad tu biji pie manis es pēc tam visu vakaru par to domāju. Turpināju.
- Es tajā vakarā arī domāju par tevi. Viņš paskatījās uz mani. Es mazliet pasmaidīju.
- Tikai nesaprotu kāpēc Ričards tā dara. Teicu.
- Pats nesaprotu savu brāli. Teilors teica nopūšoties.
- Teilor, negribi ienākt pie manis? Man tāpat vienai nebūs tagad ko darīt, Gustavs, nu mans brālis būs mājās tikai pēc kādām divām stundām? Es piedāvāju puisim tuvojoties savai mājai.
- Jā, okei. Viņš pasmaidīja.
**
Mēs iegājām iekšā un Nensija jau atkal skrēja man pretī.
- Ejam augšā pie manis, varēsim mazliet pačilot. Iesmējos.
Puisis nāca man līdz.
Teilors uzreiz izgāja uz balkona.
Ieslēdzu mūziku caur datoru uz tumbas un izgāju līdz ar viņu.
Puisis jau bija aizšķīlis cigareti un piedāvāja arī man.
- Nezināju, ka pīpē. Teilors pasmaidīja kad ievilku pirmos dūmus.
- Njā, neviens laikam nezin. Iesmējos.
- Tikai tu un Ričards zin.. atkal paliku nopietna.
- Aleksa, tač beidz.. Viņš vienkārši ir nelabojams lohs. Pēc mirkļa Teilors paskatoties uz mani teica.
- Bet kāpēc tieši es? Kāpēc man jābūt tai kura tiek izmantota? Es ar asarām acīs skatījos uz puisi ievelkot pēdējos dūmus no cigaretes un nodzēšot to. Izsmēķi ieliku mazā budžiņā kas stāv uz balkona aiz puķu poda. To pašu izdarīja Teilors.
- Aleksa, nāc šurp. Viņš teica un cieši apskāva mani. Sajūtot puiša stingrās rokas negribēju, lai tās mani laiž vaļā. Atkal degunā iesitās puiša smaržas kas lika man atcerēties pirmo reizi kad viņš apsēdās man blakus matemātikas stundā.
- Teilor? Es iesāku, taču man sāka zvanīt telefons. Izvelkot no kabatas to, es ieraudzīju zvanītāju. Uzreiz izslēdzu skaņu un ieliku telefonu atpakaļ kabatā.
- Negribu runāt ar viņu. Teicu mazliet šņukstot.

Lūdzu nospied 🌟 un iekomentē! ❤