Jūtās sapinusies

24. nodaļa

Viņš maigi pieskārās pie mana pleca. Olivers nedaudz noslidināja manu maiku nost no pleca piespiežot savas lūpas pie tā. Es atliecu galvu uz augšu un aizvēru acis. Viņš sāka skūpstīt manu kaklu ar lēnām kustībām pagriežot mani pret sevi. Mēs lēnām nonācām pie gultas. Puisis viegli atspieda mani pret spilveniem gultā. Puisis turpināja skūpstīt manu kaklu nedaudz uzguļoties man virsū. Tā sajūta bija neaprakstāma, taču sāku saprast, ka puisis manipulē ar mani. Strauji pagriezos un tagad jau es biju uz puiša. Turpināju izlikties un it kā spēlējos ar puisi. Piespiedu Olivera abas rokas pie gultas. Viņš nedaudz pasmīnēja.
- Tu tiešām domā, ka varēsi manipulēt ar mani? Tu zini, ka mani var viegli pavedināt, it īpaši tu. Taču es saprotu, ko gribi panākt. Es skatoties puiša acīs teicu.
- Aleksa, tā nav... Viņa smaids pazuda. Viņš juta, ka manas rokas atslābst un atkal satverot mani atspieda pret gultas mīksto matraci.
- Es necenšos ar tevi manipulēt. Tu man vienkārši ļoti pietrūksti.. Tad kad es tevi šovakar ieraudzīju, es sapratu, ka nedrīkstu tevi pazaudēt vēlreiz. Olivers guļot man blakus teica.
- Es vairs neko nesaprotu... Tu pirms es aizbraucu man teici, ka mēs paliksim tikai draugi.. Es nevaru tā pēkšņi atkal būt ar tevi kaut kas vairāk.. Es nepabeidzu savu teikto kad puisis sāka skūpstīt mani. Nespēju pretoties, taču negibēju lai starp mums atkal kaut kas būtu. Olivers lēnām gāja zemāk skūpstot manu kaklu.
- Oliver! Pārstāj... Es teicu klusā balsī, taču gribēju, lai viņš turpina.
- Es zinu, ka tev tas patīk. Puisis nočukstēja un turpināja skūpstīt mani.
- Oliii, lūdzu pārstāj... Es nevaru tā... Es teicu lēnām atgrūžot puisi.
- Es negribu visu sasteigt, tāpat kā iepriekš. Teicu skatoties viņam acīs.
- Labi, atvaino. Olivers teica un pārstāja.
Pēkšņi kāds klauvēja pie istabas durvīm. Es tiešām sabijos un piecēlos sēdus, jo nedomāju, ka kāds varētu būt mājās.
- Alise, tu mājās? Durvis lēnām pavēra brālis.
- Jā, esmu. Teicu.
- Oho, mums ciemiņi? Sveiks Oliver! Sen neredzēts! Gustavs sveicinājās ar Oliveru. Abi nedaudz parunājās.
- Labi, netraucēšu, parunājat abi, tev jau drīz jābrauc prom! Brālis teica mūs atkal atstājot divatā.
- Aleksa, pīpēsi? Puisis iziedams uz balkona sniedza cigareti. Paņēmu to pretī un izgāju uz balkona.
Nodzēšot cigareti es vakara krēslā pamanīju kādas mašīnas gaismas nozibsnot gar mājas stūri. Gustavs tač ir mājās.
- Bāc, nu ne jau atkal... Es nopūšoties teicu.
- Viss okei? Olivers nopietni jautāja.
- Jā, viss labi, tikai pāris lietas jānokārto. Teicu izejot no istabas.
- Aleksa, pagaidi! Puisis nopakaļ man teica.
Es jau biju paspējusi noiet lejā pa kāpnēm kad kāds klauvēja pie durvīm. Atverot tās es ieraudzīju stāvam Ričardu ar šokolādi un lielu plīša lāci rokās.
- Hei... Es atnācu atvainoties. Es tiešām tā negribēju. Ričards noraizējies teica mazliet pasmaidot.
Es nebildu ne vārda.
- Aleksa, viss okei? Pa kāpnēm lejā nākot teica Olivers.
- Es kaut ko nezinu? Ieraugot Ričardu nesaprašanā Olivers jautāja.
- Kas viņš tāds ir? Ričs jautāja nesaprotot.
- Ričard, kāda tev vispār starpība? Un, jā Oliver, piedod, ka nepateicu, tas ir Ričards. Viņš ir reāls kretīns, tā kā teica viņa brālis. Es sarkastiski teicu paskatoties uz Ričardu.
- Aleksa nu beidz.. Ričs teica nopūšoties.
- Ko beidz? Tu man reāli uztaisīji zilu roku un tagad nāc atvainoties cerot uz to, ka uzreiz tev tā piedošu? Es jautāju viņam.
- Viņš to izdarīja? Olivers paskatījās uz mani. Es nepievērsu uzmanību Olivera skatienam.
- Labāk dodies pie Beātes, gan jau viņai patiks tādas lietas kā vardarbība. Es dusmās pateicu.
Ričards ieskatījās manās acīs. Šķita, ka cenšās mani iežēlināt ar savu sarūgtināto, bēdīgo acu skatienu, taču viņam neizdevās. Viņš vienkārši pagriezās un neko neteikdams aizgāja prom.
- Aleksa? Kas šis viss tikko bija? Olivers neko nesaprata.
- Oli, lūdzu pārstāj! Man šķiet, ka tev labāk būs doties prom. Es teicu.
- Okei, tad gan jau sazināsies kaut kad. Viņš teica un apskāva mani.
Es uzgāju augšā un nespēju nostāvēt kājās. Aizverot durvis, atspiežoties pret tām es vienkārši noslīdēju zemē. Acīs parādijās asaras. Es nespēju vairs neko saprast. Bija tik ļoti bail no šī visa. Ar trīcošām rokām un asarām acīs es sameklēju telefonu un pirmais kas ienāca prātā bija Teilors.
- Jā? Otrpus telefonam atbildēja puisis.
- T.. Teilor? Es raudošā balsī jautāju.
- Aleksa, tu raudi? Viņš uztraucās. Dzirdot puiša balsi es jutos drošāk.
- Tu varētu šovakar atnākt pie manis? Es jautāju puisim.
- Jā protams! Būšu pēc iespējas ātrāk! Viņš teica.
- Paldies.. Teicu un noliku klausuli.
Nepagāja pat 10 minūtes kad brālis no lejas sauca, ka kāds ir pie manis. Nedaudz piekārtojot matus un notīrot izplūdušo tušu es gāju lejā. Ieraugot Teiloru es uzreiz apskāvu viņu.
- Paldies, ka atnāci. Čukstēju puisim.
- Nevarēju neatnākt. Viņš klusi teica pretī.
- Kaut kas ir noticis Aleksa? Teilors man jautāja tiklīdz iegājām istabā un es aizvēru durvis.
- Pie manis atkal bija Ričards... Teicu cenšoties noturēt asaras un apsēdos gultā.
- Atkal? Teilora sejas izteiksme palika ļoti nopietna. Viņš apsēdās man blakus.
- Jā, bet viss okei... Es teicu.
Izstāstīju Teiloram, ka ciemos bija Olivers, taču neiedziļinājos detaļās.
- Aleksa neraudi lūdzu, tiešām nevajag, nāc šurp. Viņš atkal mani ierāva apskāvienā jusdams, ka jebkurā murklī izplūdīšu asarās. Teilors mani vienmēr apskauj tik cieši, ka jūtos tā it kā viņam tiešām rūpētu.
- Viss būs labi, tikai neraudi. Viņš teica un mierināja mani, vēl vairāk piespiežot mani sev klāt.
- Paldies tev Teilor! Es tiešām nezinu ko es darītu ja nebūtu tevis. Nočukstēju.
Sāku just savu nogurumu, nāca miegs. Aizmigu Teilora apskāvienā.
*
No rīta izdzirdot modinātāju uzreiz to izslēdzu. Zem telefona jutu kādu papīra gabalu, turpat blakus pildspalvu. Paceļot galvu no spilvena paņēmu papīrīti rokās. Uz tā bija rakstīts mans vārds un papīrs bija salocīts divas reizes. Atverot to es atcerējos visu kas notika vakar.
"Piedod, negribēju tevi modināt, jo šķita, ka atpūta tev noderētu. Ceru, ka viss okei. Skolā no rīta gan jau satiksimies. Teilors"
Tas bija rakstīts mazajā lapiņā. Mazliet pie sevis pasmaidīju.
*
Skolā uzreiz satiku Amandu un Sāru. Sasveicinājos ar draudzenēm un vēl pāris citām meitenēm un kopā gājām uz stundu. Pāris kursabiedri stāvēja pie klases, tātad skolotāja vēl nebija. Starp viņiem stāvēja arī Teilors, kurš tobrīd runājās ar savu brāli. Mēs ar Ričardu saskatījāmies, taču es uzreiz novērsos. Jutu kā viņš vēljoprojām skatās uz mani. Pēc brīža Teilors pienāca pie manis un apskāva mani.
- Heii.. Es klusi teicu.
- Čau. Viņš atbildēja.
- Tu izlasīji to zīmīti? Viņš klusi jautāja.
- Protams. Es pasmaidot teicu.
- Njā, es tiešām tevi negribēju modināt. Puisis teica skatoties uz mani.
- Tu Ričardam kaut ko teici? Es jautāju uzmetot skatienu uz jauniešiem, tieši uz Ričardu.
- Nē, negribu atkal strīdēties ar viņu. Teilors teica.
- Tad labi. Man šķiet, ka viņam arī nevajadzētu zināt.. Teicu ieskatoties Teiloram acīs.
- Labrīt jaunieši! Skolotāja pienāca pie skolēnu bara un nedaudz skaļākā balsī teica. Tad arī mēs iegājām klasē.
Skolas diena, kā parasti pagāja ātri. Kopā ar Teiloru katrā stundā sanāca nedaudz pajokot un parunāt.
- Hei, Aleksa? Tad mēs šodien ejam kaut kur? Sāra uzjautāja kad izgājām no klases.
- Jā, protams, es tikai gribēju aiziet līdz mājām, nolikt somu.. Tad varbūt pēc stundas varam satikties kaut kur? Es ieskatoties telefonā teicu.
- Jā, okei, tad dod ziņu kur būsi. Meitene teica un apskāva mani.
Kā izgāju no skolas tur mani jau šķiet ka kāds gaidīja. Ričards.
- Es tā skatos, ka esi sākusi labi saprasties ar manu sīko brāli. Viņš uzrunāja mani.
- Tev vispār tas interesē? Brīnums... Atbildēju puisim.
- Protams.. Tas ir mans bračka... un protams tu.. Ričs teica. Šķita, ka viņš nepabeidza teikumu līdz galam.

Lūdzu nospied zvaigznīti un iekomentē! 🌟❤