Jūtās sapinusies

1. Nodaļa

***
Ir rīts. Es dzirdu kā putni čivina aiz loga, kurš palicis atvērts pa nakti. Es samiegojusies izkāpju no siltās gultas un atveru aizkarus. Iegāju dušā un pārvilku tīras drēbes, hudiju un legingus. Paņēmu somu kas stāvēja uz grīdas pie rakstāmgalda un gāju lejā uz virtuvi. Brālis jau bija paspējis pagatavot brokastis un sataisīt kafiju gan sev, gan man.
- Labrīt! Es viņam teicu mazliet pasmaidot.
- Labrīt! Mamma ar tēti ir jau darbā. Izdzer kafiju, apēd maizītes, aizvedīšu tevi līdz skolai. Viņš nopietni teica.
- Starpcitu, tētis tev neko neteica? Viņi ar mammu lidošot uz Franciju kaut kādās darba darīšanās. Gustavs ar jautājošu skatienu teica.
- Nē, viņi abi neko man nav teikuši. Kur tad Vika paliks? Es mazliet izbrīnīta jautāju.
- Viku gan jau atstās pie omes un tad mājās mēs būsim tikai abi divi. Brālis nopūtās. Vika ir mana mazā māsa, kurai pārvākšanās ideja pat ļoti patika.
- Njamm. Kinda skumji, ka vecākiem tik daudz kur jābrauc. Es teicu iemalkojot kafiju.
- Ja viņi nekur nestrādātu un nebraukātu mēs šobrīd nedzīvotu pilsētā pie jūras, mums nebūtu tas kas mums ir šobrīd. Brālis teica. Es piekritu viņam.
- Bet tāpat pietrūkst mūsu iepriekšējās mājas, atceries kā tur tajā ezerā vienmēr peldējāmies, mūsu draugi nāca ciemos un tu nemaz nevari noliegt, ka tev arī nepietrūkst. Es skatoties Gustavam acīs teicu.
- Nenoliedzu, man pietrūkst, bet šeit sākam visu no jauna, tā ir tava iespēja. Viņš teica izdzerdams kafijas krūzi.
- Davai, taisies, tūlīt brauksim. Gustavs teica pieceldamies no galda. Man ļoti patīk sava brāļa stils, viņš vienmēr ģērbjas tik gaumīgi. Brālis paņēma datoru, un gāja vilkt apavus. Es mazliet piekārtoju virtuvi un gāju uz koridoru vilkt kedas. Paņēmu savu džinsu jaku no lielā skapja un kopā ar brāli izgāju ārā.

***
Piebraucot pie skolas apskāvu brāli un izkāpu no mašīnas. Skola bija liela, diezgan augsta līmeņa tehnikums. Ieejot iekšā es dežurantei pajautāju kur atrodas man vajadzīgais kabinets. Viņa laipni man pastāstija un es devos turp ar nelielu uztraukumu. Pirms stundām aprunājos ar klases audzinātāju un sākās stundas. Protams kā jau parasti jāiepazīstina ar sevi visi pārējie.

***
Ir pusdienu starpbrīdis. Es kafejnīcā nopirku pusdienas un gāju apsēsties pie kāda brīva galdiņa. Pēc brīža pie manis pienāca vēl divas meitenes no manas klases. Amanda un Sāra. Mēs sākām runāties, viņas šķiet tīri sakarīgas meitenes. Pēc pusdienām gājām uz nākamajām stundām kopā. Matemātikas stundā apsēdos solā kurš bija pilnīgi brīvs. Pēc kāda brīža man blakus apsēdās kāds puisis no manas klases.
- Hei, drīkst? Viņš jautāja.
- Jā, protams. Pasmaidot paskatījos uz viņu un atbildēju. Puisis bija augumā garāks par mani un bija diezgan labi ģērbies. Kad viņš apsēdās man blakus es sajutu viņa smaržas, tās smaržoja dievīgi.
- Mani sauc Teilors. Viņš pagriezās pret mani un teica.
- Draugi mani sauc par Aleksu. Teicu uzsmaidot.
- Labi, Aleksa. Viņš teica pasmaidot pretī. Matemātikas pagāja diezgan ātri, it īpaši sēžot vienā solā ar Teiloru. Mēs mazliet parunājāmies un viņš mani sāka smīdināt.

***
Katra stunda pagāja diezgan ātri. Pēc stundām uz mājām gāju gar jūru.
- Aleksa? Kāds mani no mugurpuses uzrunāja. Pagriezos un ieraudzīju Amandu un Sāru.
- Nobiedējāt mani! Es smaidot atbildēju.
- Piedod. Mēs arī uz to pusi ejam, iedomājāmies, ka varētu iet ar tevi kopā! Teica Sāra.
- Jā, protams, vismaz man nebūs garlaicīgi. Pasmaidīju un devāmies tālāk.

Lūdzu nospied zvaigznīti, kā arī iekomentē!❤🦋