Jūtās sapinusies

13. nodaļa

- Man ar tevi nav par ko runāt. Es sarkastiski teicu.
- Aleksa, pati labi zini, ka mums ir par ko runāt. Puisis neatkāpās.
- Labi, kaut vai. Bet ne tagad... varbūt pudienās vai pēc stundām. Es noteicu un iegāju klasē. Pirmās bija matemātikas stundas un protams Teilors sēdēja man blakus. Man nepatika šī situācija, it īpaši zinot to, ka man ir kaut kas ar viņa brāli, ja tā to varētu nosaukt. Kad beidzot noskanēja zvans no stundas, uzreiz piecēlos kājās un izgāju no klases.
- Aleksa, mēs varam parunāt tagad? Mums tāpat ir 20 minūšu starpbrīdis. Teilors teica pienākdams pie manis.
- Nu okei... Ar neapmierinātu skatienu es teicu noejot nostāk no kursabiedriem.
- Nu, kas tad tik svarīgs? Es sarkastiski jautāju.
- Tu uz mani esi dusmīga par kaut ko? Teilors nesaprasdams mani jautāja.
- Nu, tu mani uzaicināji uz tusu. Es tur pazinu tikai mūsu kursabiedrus un viss un tu pazūdi, piedzeries, kaut kur vazājies pa kaktiem ar meitenēm. Tici vai nē, bet es biju labākās domās par tevi. Es teicu skatoties puiša acīs un pēc tam novēršoties.
- Piedod, vienkārši sastrīdējos ar brāli un gribēju to visu aizmirst. Negribēju sabojāt tev vakaru. Teilors teica. Šķita, ka viņš patiešām atvainojās.
- Labi, labi, saprotu, bet tāpat vairs jau neko. Es noteicu.
- Un jā, starpcitu, ko tu darīji pie Ričarda? Ar intresi puisis jautāja.
- Man bija garlaicīgi, gribēju mazliet klusumu, tāpēc uzgāju augšā. Tur arī satiku Ričardu un aizmigu pie viņa. Teicu mazliet pasmīnot.
- Njā, nu skaidrs. Ar mazu nepārliecību Teilors teica. Es vēsi pagāju garām Teiloram.
- Ko tad viņš no tevis gribēja? Amanda man jautāja, kad piegāju pie viņas.
- Tāpat, par tusu jautāja. Neitrāli atbildēju draudzenei.
Kad sākās nākamā matemātikas stunda Teilors šķita mazliet nervozs un tajā pašā laikā dusmīgs.
***
Pusdienu starpbrīdis pienāca diezgan ātri. Es stāvēju pie ziņojumu dēļa 1. stāva gaitenī. Lielākā daļa skolēnu jau bija saskrējuši skolas kafejnīcā izveidojot garu rindu. Uz mirkli ieskatījos telefonā.
- Hei, Aleksa! Dzirdēju Ričarda balsi. Viss bija tukšs. Puisis nāca no otra gaiteņa gala.
- Čau, Rič! Es teicu pasmaidot. Viņš nāca man arvien tuvāk klāt. Es mazliet atkāpos, atspiežoties pret sienu, taču tad sapratu, ka tas bija tas ko viņš gribēja panākt. Ričards atspiedās ar vienu roku pret sienu, bet ar otru saņēma manu vidukli. Es saņēmu viņa roku. Man palika ļoti karsti. Puiša roka šķita tik maiga, tajā pašā laikā tik spēcīga.
- Kur tu gribētu pavadīt pusdienu starpbrīdi? Ričards čukstēja.
- Man nav īsti tādas konkrētas vietas, bet gribētos gan lai tu esi man blakus. Es čukstēju pretī puisim pasmaidot.
- Nu tad ejam? Viņš smaidīja.
- Ejam. Es teicu.
Mēs izgājām no skolas. Gājām uz netālu esošo kafejnīcu, kurā parasti smaržoja tikko ceptas bulciņas un kūciņas.
***
- Nu es jau pati varēju samaksāt par pusdienām. Kautrīgi smaidot teicu Ričardam piesēžoties pie galda.
- Bet es taču kādreiz varu tev izmaksāt pusdienas. Viņš pasmaidīja pretī.
- Nu labi, labi. Teicu.
Paēdot pusdienas mēs atkal gājām uz skolu.
- Ko tu darīsi pēc stundām? Varbūt varu aizvest tevi līdz mājām? Ričards jautāja kad iegājām skolā.
- Jā, okei, man pēc stundām ir treniņš. Teicu apstājoties pie kāpnēm, jo man vēl pēdējās stundas bija 1. stāvā, bet Ričardam 2.
- Ejam, es tevi pavadīšu līdz klasei. Puisis teica.
- Rič! Bet tur būs tavs brālis un visi pārējie mani kursabiedri. Es mazliet klusāk teicu.
- Nu un? Tu tiešām domā, ka mēs slēpsimies visu laiku kā mazi bērni? Man vienalga ko cilvēki par mani domā. Puisis pasmaidīja saņemot manu roku.
- Tiešām? Es vēlreiz pārjautāju.
- Tiešām. Ričards nepārstāja smaidīt.
Es saņēmu puiša roku stingrāk un ieskatījos viņam acīs pasmaidot.

Lūdzu nospied 🌟 un iekomentē!❤