Jūtās sapinusies

7. nodaļa

- Sāku pierast pie visa šī, jauna skola, jauni cilvēki, draugi, jaunas mājas. Es teicu.
- Nu jā, saprotu, bet man prieks, ka pārvācies, vismaz iepazinu tevi. Ričards teica skatoties manās acīs. Viņam bija brūnas acis.
- Man arī prieks, ka iepazinu tevi. Es uzsmaidīju.
- Kur tad tu mācies? Es turpināju.
- Turpat tehnikumā. Tikai programmēšanā. Un trešajā kursā. Ričards teica iemetot mutē vīnogu.
- Tev jau šogad eksāmeni ne? Es iemalkoju sidru. 
- Jā, nav jau vairs ilgi 2 mēneši. Es vienkārši paļaujos uz sevi un zinu ka viss saies. Viņš atvēra jau nākamo sidru.
- Njā, mans brālis šogad augstskolu beidz. Tiešām prieks par savu brāli. Es teicu Ričardam. Mēs saskatījāmies.
- Tev brālis beidz augstskolu? Bāc, tas tik ir kaut kas. Viņš jau tad sanāk diezgan vecāks par tevi ne? Puisis nepārstāja skatīties acīs.
- Nu, man šogad palika 17 gadi viņam vēl tikai paliks 25. Es pasmaidot paņēmu zemeni.
- Tā tiešām ir gadu starpība. Jaunietis iemalkoja sidru.
- Nu jā... Attaisīsi lūdzu? Es pasmaidot prasīju un sniedzu puisim savas šķiltavas un pudeli sidra.
- Protams. Viņš uzsmaidīja paņemot pudeli. Kad viņš deva atvērto pudeli man atpakaļ mūsu rokas saskārās un mēs saskatījāmies. Uz divām sekundēm man šķiet mēs viens uz otru tā skatījāmies.
- Paldies... Es teicu pasmaidot un šķita, ka mazliet nosarkstu. Ričards tikai pasmaidīja un apēda vīnogu. Mēs divatā viņa istabā nosēdējām un norunājām kopā apmēram 2 stundas. Par katru tēmu par kuru mēs runājām mūsu viedokļi ļoti bieži sakrita, ik pa brītiņam Ričards pajokoja. Pēkšņi puisim zvanīja telefons.
- Atvaino, pacelšu. Viņš izvelkot no kabatas ieskatoties savā telefonā teica.  Es piekrītoši pamāju ar galvu.
- ... Okei, okei. Cikos jūs rīt būsiet viesnīcā?... Protams, es nokārtošu, jums būs viss to ko vajag... Liels Jums paldies... Puisis runāja ar kādu cilvēku. Viņš nolika klausuli.
- Tad kad vecāki nav uz vietas, ir grūti. Viņš pasmaidīja.
- Piekrītu, manējie ir finansisti, viņi šobrīd Parīzē dzer šampānieti. Es nedaudz iesmējos.
- Nu jā, man sanāk padarboties mazliet pa tēva viesnīcu. Mācības apvienoju ar darbu. Puisis teica. Es nepārklausījos? Viņiem pieder viesnīca?
- Pag, pag.. taviem vecākiem pieder viesnīca? Es pārsteigti jautāju.
- Njā, tā kas ir gandrīz pie pašas jūras. Ričards palika nopietns un teica novēršoties no manis. Tā ir lielākā viesnīca šajā pilsētā. Ļoti bieži esmu pat lasījusi dažādus rakstus par šo viesnīcu.
- Hei viss kārtībā? Es apvaicājos.
- Jā, vienkārši visi ar mani grib kontaktēties tikai tāpēc, ka maniem vecākiem ir viesnīca, man ir nauda un viss pārējais... Diezgan skumji, ka nav tāda patiesa cilvēka. Ričards teica un mēs atkal saskatījāmies viens otram tieši acīs. Pēc mirkļa viņš novērsās. Es nezināju ko viņam teikt, nezināju ko darīt.
- Ričard... Būs labi. Es uzliku savu roku uz viņa ceļgala. Tas bija tik spontāni, tiešām nezināju ko darīt.
- Protams, ka būs. Viņš teica uzliekot savu roku uz manējās.
Es paņēmu pēdējo zemeni no augļu šķīvja un uzliku to uz galda palaižot savu roku vaļā.
- Aiziešu lejā, apskatīšos vai draudzenēm viss kārtībā. Labi? Es teicu puisim. - Jā protams. Ričards teica pieceļoties no gultas. Es atkal izgāju no istabas. Nogāju lejā. Šķita, ka jaunieši šeit ir nedaudz mazāk nekā iepriekš.
- Aleksāāā! Nāc pievienojies mums! Amanda ieraugot mani skaļi sauca.
- Kur tu biji visu šo laiku? Sāra jautāja ar interesi. Varēja redzēt, ka meitenes ir diezgan iedzērušas.
- Tepatās vien biju. Teicu pasmaidot.

Lūdzu nospied 🌟 un iekomentē! ❤