Jūtās sapinusies

2. nodaļa

Pārnākot mājās no skolas sapratu, ka māja kārtējo reizi ir tukša. Mājās ir tikai Nensija - mans suns. Sabužināju suņa kažoku un nobučoju viņu uz deguna. Atradu kaut ko ledusskapī, mazliet ieēdu un gāju uz istabu. Nolikusi somu pie rakstāmgalda es iekritu gultā. Biju nogurusi mazliet, taču saņēmos un piecēlos, lai taisītos uz treniņu. Karatē trenējos jau 3. gadu. Paņēmu treniņtērpu, ūdeni un saliku to visu sporta somā. Samīļoju Nensiju un izejot no mājas aizslēdzu durvis.
***
Treniņš ilga 2 stundas. Šoreiz biju tiešām pārsteidzoši pārgurusi. Gan jau tas tāpēc, ka pārāk daudz kā jauna, pie sevis domāju. Lēni pastaigājoties gāju atpakaļ uz mājām.
- Aleksandra..? Tā esi tu? Ejot cauri parkam mani kāds uzrunāja. Es mazliet sabijos, jo biju ieslīkusi savās domās. Uzreiz nepamanīju no kuras puses nāk runātāja balss. Tad ieraudzīju bariņu ar puišiem kuri savā starpā kaut ko apsprieda un viens no viņiem pienāca man tuvāk. Runātājs bija Teilors.
- Hei! Es mazliet kautrīgi sasveicinājos ar puisi.
- Ko tad tu šeit? Teilors uzjautāja. Abi saskatījāmies tieši acīs. Puisim bija zilganpelēkas acis.
- No treniņa nāku. Paceļot no pleca nedaudz somu teicu jaunietim.
- Pag, pag? Kur tad tu trenējies? Viņš nedaudz pasmaidot jautāja.
- Es eju uz karatē treniņiem. Pasmaidīju pretī.
- Nu skaidrs, tev vēl tālu līdz mājām? Varu varbūt pavadīt, ja protams tev nav iebildumu? Teilors droši jautāja.
- Jā, protams. Es teicu ieskatoties telefonā.
Izskatās, ka viņam tiešām nav problēmas dabūt meiteni. Viņš runā tik droši un pārliecināti, ka nešķiet, ka viņam vispār ir no kaut kā bail.
Pa ceļam mazliet parunājāmies par skolu un kā man ir gājis iepriekšējā skolā. Teilors mazliet pastāstija par šo skolu, skolēniem. Viņš ir diezgan labs sarunu biedrs, patīkami ar viņu parunāties.
- Nu ko, tā ir mana privātmāja. Es teicu norādot uz īsā iebraucamā ceļa vārtiem.
- Tā ir tava privātmāja? Teilors mazliet izbrītīti jautāja skatoties uz lielo divstāvu māju tad uz mani.
- Jap.. Vecāki nesen iegādājās to šeit. Nopūšoties teicu.
- Hmm... Nezināju, ka šajā pilsētā ir tik skaistas mājas.. un arī meitenes, tādas kā tu. Viņš teica ar nelielu pārtraukumu pēc tam mazliet uzsmaidot.
- Paldies. Es smaidīju, šķita, ka pat mazliet nosarkstu.
Pa gabalu redzēju, ka brauc Gustavs.
- Nu ko... Tas arī laikam ir mans brālis.. Teicu pasmaidot. Brālis piebrauca pie vārtiem un atvēra tos ar pulti.
- Braucam? Gustavs atverot logu jautāja skatoties uz mani.
- Labi, man jādodās, tad jau līdz rītam vai ne? Teicu, ieskatoties Teilora acīs.
- Jā, protams. Jaunietis teica un pamāja ar roku iedams lēnām prom.
Es iekāpu mašīnā un piebraucām ar brāli pie mājas.
- Kas tad tas par puisi kas tevi pavadīja uz mājām? Gustavs smaidot jautāja noslāpējot motoru.
- Viņš? Kursabiedrs. Es teicu neizrādot nekādas emocijas.
- Patīk tev viņš? Gustavs sāka mani ķircināt.
- Ir tikai pirmā diena kopš sāku mācīties šeit. Tu ko? Es smējos skatīdamies brālim acīs.
- Labi, labi. Viņš smaidīdams atbildēja.
Ieejot mājās kaut kas ļoti labi smaržoja. Mamma gatavoja mūsu iemīļoto lazanju. Man pretī skrēja Vika un Nensija mani nogāzdamas no kājām.
- Pag, pag atstājat tač dzīvu mūsu Aleksu! Mamma smaidot teica. Apskāvu mazo māsu un pēc tam Nensiju.

Lūdzu nospied zvaigznīti un iekomentē! 🌟❤