Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[7] / Sadarbība

Muskuļi visā manā ķermenī saspringa, kad manas acis sastapa smaragdiem līdzīgās. Ar acs kaktiņu, varēju saskatīt Kristoferu man blakus, gatavībā uzbrukt. Ar nesaprotamu mērķi pētīju meiteni.

Šobrīd noteikti izskatījos stulbi, jo bolījos uz meiteni, apmaldījusies savās domās. Nolēmusi, ka varētu paveikties vēlreiz, nolēmu atklāt savu plānu, kas, ja esmu pavisam godīga, varbūt nebija mans gudrākais lēmums:

"Sveika, esmu Betānija no Ūdens stihijas Dienvidu cilts un-"

"Mani neinteresē, kas esat vai no kurienes nākat." Pārtraukusi mani, meitene spēra dažus, izstieptus soļus uz priekšu. Viņas balss tonis bija auksts, tāls. Viņas zaļās, pārliecinātās acis ziņoja, ka zināja, ko grib, un ka to dabūs. "Jūs esat šķērsojuši Dabas stihijas cilts teritorijas robežu bez mūsu ziņas, un par to jums nāksies samaksāt."

"Es tā nedomāju." Rupjāka balss mani atgrieza atpakaļ realitātē, jo šķiet, meitenes acis mani hipnotizēja. Tas bija Kristofers, ap kura rokām jau vijās uguns ķēdītes.

Viens knipis bija viss, kas vajadzīgs, lai acu mirklī uguns tiktu izdzēsta. Uguns pārvaldītājs izskatījās apmulsis, un paveroties uz viņa rokām arī es strauji ievilku gaisu plaušās.

Ap viņa plaukstu locītavām bija apvijušies vīteņaugi, kas, izšāvušies no zemes, spēcīgi turēja Kristoferu ieslodzītu uz vietas. Augi, bija sagrābuši puiša rokas tik stipri, ka apslāpēja liesmas, atstādamas tās bez skābekļa. Viņš neapmierināti izdvesa tādu kā rūcienu. Eidena rokas bija nākamās, to es sapratu pēc viņa klusās nolamāšanās.

No Azarina rokām raidītas liesmu bumbas lidoja garām dažus centimetrus no manas sejas tik ātri, ka tās izskatījās pēc gaisa plūsmām. Kā neliela disfunkcija dabā. Attapos, ka vēl atrodos uz zemes sēdus, pēc iespējas nepamanāmāk centos piecelties kājās.

Asa ieelpa man lika pievērst skatienu kaujai starp svešinieci un Azarinu. Vīteņaugi apvijās puisim ap kaklu, paceļot viņu pāris metrus no zemes. Azarina liesmas izdzisa, kad rokas izšāvās un iegrābās čūskveidīgajā veidojumā, kas steidzās izspiest visu gaisu no viņa ķermeņa. Viņa seja iekrāsojās viegli sarkana, kājas bezpalīdzīgi spārdījās, no mutes nāca gārdzošas skaņas.

"Nē!" Kristofers neticīgi izdvesa.

Azarina acis kļuva nefokosētas. Izskatījās, ka tās padodas plakstiņiem, kad tie nedaudz pievērās. Rokas nokrita gar sāniem. Meitene samiedza acis šaurās strīpiņās.

"Izbeidz!" Es iekliedzos, jo sapratu, ka mēģināt meiteni pieveikt vienai pašai bija veltīgi. Viņa viena pati neitralizēja trīs pretiniekus.

Azarins tika nomests uz zemes guļus, uz viena sāna, ar muguru pret mani. Viņš izdvesa dažus samocītus klepus un sastinga. Es pagriezos pret uzbrucēju, vispirms veltot skatienu Kristoferam un Eidenam. Puišu uzacis bija savilktas un Uguns pārvaldītāja acīs vīdēja atriebības gars.

Meitene nostājās man tieši pretī. Es ieņēmu izaicinošāku pozu, un nepārliecinātu skatienu nomainīju pret drosmīgu. Sajutu kā acis iemirdzas gaidās un rokas kļūst slapjas no manis radītā ūdens.

Es raidīju aukstu ūdens šalti tieši svešiniecei virsū. Tās spēks pārsteidza viņu nesagatavotu un nogāza zemē. Es pieskrēju pie Eidena, mēģinādama atbrīvot viņa rokas. Tikmēr Kristofers centās izdedzināt savējās cauri biezajai augu mizai.

"Kāpēc tie ir tik izturīgi?" Kristofers aizkaitināts brīnījās.

Meitene lēnām, bet draudīgi piecēlās kājās, viņas acu skatiens bija pievērsts man. Es jau biju gatava viņu nogāzt vēlreiz, kad mūs no viņas nošķīra liela, zaļa vīteņaugu barjera. Tā bija pēkšņi izšāvusies no zemes. Meitene, palikusi barjeras otrā pusē, ieaurojās kā tāds meža zvērs.