Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[5] / Oāze

Plaušās ieplūda svaigs gaiss, kuru es nebiju jutusi dažas stundas, taču šķita kā ilgāks laiks. Vēljoprojām bija vēss, bet saule jau kāpa pār horizontu un solīja lielo svelmi - tādu pašu kā dienu iepriekš. Mums bija jātiek prom no šīs zemes.

Vēl mirkli turpināju vērot tumšo koridoru, pa kuru pirms dažām minūtēm izlauzāmies brīvībā. Acu skatiens aizslīdēja pie Lorda dēla, kura mugura bija pret mums. Zinot, ka viņa tēvs izrīkojās cietsirdīgi pret viņu, iesāpējās sirds. Kāpēc miesīgam dēlam šādi jādara pāri?

Es izlaidu nogurušu izelpu un izlaidu roku caur blondajiem matiem. Aizsniedzos aiz sevis un atradu kabatiņu mugursomā, kurā glabāju matus saites. Ar otru roku, es satvēru tievu auduma strēmelīti. Saņēmu gaišos matus un sapinu tos bizē.

"Ko tagad?" Eidena balss mani atgrieza realitātē.

Es sasēju bizes galu ar tikko iegūto matu saiti un atbildēju, "Lorda dēla vārds ir Kristofers. Man šķiet, ka viņš ir pirmais manas Komandas loceklis."

Eidens iesmējās, taču skaņā nebija ne miņas no humora.

"Piedod, ka tevi pievīlu." Es nočukstēju, taču zināju, ka puisis to dzird.

"Beta, tu mani nepievīli." Eidens sakustējās un novietoja roku man uz pleca. "Turklāt, esam tikai piedzīvojuma sākumā."

"Bet tā vietā, lai atrastu savu Dvēseles radinieku un būtu laimīgs, tagad vilkšu tevi līdzi un nevajadzīgi pakļaušu briesmām." Es truli blenzu bruģī. "Tikai manis dēļ. Manas stulbās, bērnišķīgās iedomas dēļ."

Kāpēc gan es domāju, ka to spēšu?

"Betānij." Eidena balss izskanēja rīta blāvajā gaismā un tā pārliecinātos viļņos ieplūda manās ausīs. "Es izvēlējos tev sekot, jo ticu, ka pasaule var mainīties. Es gāju tev līdzi, lai parūpētos par tevi. Es turpināšu tevi atbalstīt, jo es to izvēlos. Es zinu, ka ģimeni neizvēlas, bet šo piedzīvojumu gan es izvēlos." Puisis iesmējās.

Kad sapratu, ka pār manu seju stiepjās smaids, manas kājas jau virzījās Eidena rokas virzienā. Es to saņēmu ar savu plaukstu, sajūtot viņa mazliet raupjo ādu. Puisis viegli saspieda manus pirkstus.

Es atlaidu Eidena roku un pietuvojos Kristoferam un viņa draugiem.

"Dodamies prom no šejienes." Eidens noteica un virzījās prom no cietuma ēkas. No ārpuses tā bija tikpat necila kā no iekšpuses. Tumša, ķieģeļu ēka ar mazītiņiem lodziņiem.

Sadzirdēju Kristoferu sarunājamies ar savu māsu pieklusinātos toņos, kas vairāk sāka izklausīties pēc strīda.

"Man ir jādodas. Vismaz kamēr tēvs nomierinās. Varbūt Torians ir iemesls, kāpēc zeme ir tik sausa un raža tik niecīga." Kristofers teica.

Enija aizrautīgi žestikulēja ar rokām, iebilstot. "Ja tagad aiziesi, kas zina, kas notiks ar cilti. Ja tēvs jau ar tavu palīdzību netiek galā, man bail iedomāties par to, ka tu nebūsi blakus."

Sapratusi, ka tā varētu būt privāta ģimenes darīšana, es pagriezos pret Eidenu, kurš bija pavērsis seju pret debesīm. "Saule drīz uzausīs. Mums jādodas uz nākamo cilti."

Kad Eidens neturpināja, es ierunājos. "Labi. Uz kuru pusi jāiet?"

Četri acu pāri pievērsās man. Eidena sejas izteiksme neko neizteica, taču acīs jautās nogurums. Kristofers izskatījās domājam nākamo soli, taču Enijas acis šaudījās no manis uz brāli. Viņu draugs klusi vēroja, rokas sakrustojis. Eidens ievilka dziļu elpu un lēnām izelpoja.