Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[4] / Gūstā

Cietuma kamera bija tumša un mitra. Gaisā virmoja pelējuma smaka un kaut kur varēja dzirdēt ūdens pilēšanu. Sīciņais lodziņš sienā, virs manas galvas, ziņoja, ka vēljoprojām bija diena. Pa sienas spraugām svilpoja vējš, kas atpūta patīkamu siltuma plūsmiņu. Šeit lejā bija vēsi.

Mazo telpu aizņēma tikai niecīga siena čupiņa, kas varētu kalpot kā gulta un spainis stūrī, kas bija domāta tualete. Es saviebos, iedomājoties to izmantojam.

Starp mani un Eidenu slējās akmens siena, kas atturēja mani no puiša saskatīšanas. Vienīgā mana izklaide bija pretējā kamerā esošā stāva vērošana. Mani un svešinieku šķīra metāla restes - manas kameras un viņējās.

Kopš ierašanās, puisis nav pārtraucis staigāt šurpu turpu, cik vien mazā vieta atļauj. Viņš šķiet sašutis par Lorda lēmumu, taču ne pārsteigts.

Turpināju vērot puiša kustības no savas vietas uz siena kaudzes. Arī mūsu mugursomas mums atņēma. Tagad būs jāatrod kāds veids, kā dabūt jaunas drēbes un ēdienu. Tas varētu būt pagrūti, ņemot vērā naudas trūkumu un, iespējams, atšķirīgo valūtu.

Visbeidzot, puisis apstājās un noslīdēja gar sienu, līdz sēdēja pret to. Viņš pamanīja mani vērojam un es cīnījos nenosarkt. Viņa skatiens šķietami ieurbās manī un klusībā turpināja vērot. Es sakustējos, sajutusies neērti, taču acu kontaktu nepārtraucu.

"Ko jūs domājāt, šķērsojot robežu?" Viņa balss mani iztrūcināja, un es centos noslēpt savu nemierību.

"Cerējām izveidot alianci." Es vienkārši atbildēju, negribot melot. Tam tāpat nebūtu jēgas.

"Kāpēc?" Vienkāršs jautājums.

Es noriju siekalas. "Manas cilts Viedā redzēja vīziju. Es veidoju Komandu." Pieklusu, gaidot reakciju, tad turpināju. "Tajā ietilpstot pa vienam no katras stihijas pārvaldītājiem."

Pēc klusuma brīža, puisis ierunājās. "Un ko tu grasies darīt ar to?" Viņa uzacis bija sarauktas virs tumši brūnajām acīm. Sliktajā apgaismojumā mati un acis izskatījās melni.

"Mēs sakausim Torianu-" Es iesāku, bet puiša tumšie smiekli mani pārtrauca. "Par ko tu smejies?"

"Kā tu plāno atrast Torianu?" Viņš atbildēja ar pretjautājumu. Man nebija jāskaidro, kas ir Torians, viņa vārds izteica visu. Kad es neatbildēju, viņš atkal ierunājās. "Teiksim, ka tu viņu atrodi. Ko tālāk?"

Tik tālu es nebiju domājusi, un man nebija atbildes arī uz šo jautājumu. Taču visi zin, ka viņš mitinājās vecajās pilsdrupās netālu no Tumšā ielejas. Mans plāns bija doties turp, bet es nevaru atklāt savu plānu svešiniekam.

"Torians sajuka prātā jau kādu laiciņu atpakaļ. Pat viņa sieva nespēja viņu izdziedēt. Ja vēlies viņu apturēt, vienīgais veids kā to izdarīt ir nogalinot." Viņš noteica tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs.

Es sarāvos, pievelkot ceļus pie krūtīm. Nogalināt? Es biju plānojusi aprunāties ar viņu. Ir jābūt kādam veidam kā vest viņu pie prāta, vai ne? Viņš taču kādreiz bija labs, ja vecajiem stāstiem grāmatās var ticēt. Turklāt, manos stāstos Torians sajuka prātā tāpēc, ka zaudēja savu mīļoto.

Es novērsos no puiša caururbjošā skatiena un koncentrējos uz savaldību. Kā es nonācu šajā situācijā? Kas vēl - ievilku tajā visā arī Eidenu.

"Man žēl. . ." Es čukstēju Eidenam.

Eidens sakustējās sienas otrā pusē. Lai arī es viņu neredzēju, es jutu viņa klātbūtni. Tā bija pazīstama un mierinoša. Viņa balss - klusa. "Tā nav tava vaina."