Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[12] / Iedomība

"Kā tas ir - nevar?!" Es jautāju, saraucot uzacis. Turpināju vērot Kristoferu, kurš domīgi klusēja.

"Tu laikam mani nedzirdēji. Es teicu-"

"Es dzirdēju ideāli. Tad kas tas ir?" Pārtraukdama Azarinu, es pacēlu balsi, ar roku norādīdama uz Kristoferu. Atskaitot viņa ādu, nekas nebija mainījies. Manuprāt, Azarins nedaudz pārspīlēja.

"Betānij, es jūtos labi." Kristofers apgalvoja, iztaisnojot muguru. Viņš izskatījās nedaudz labāk.

Azarins mani paņēma aiz elkoņa un pavilka nostāk no pārējiem. "Es nezinu, kas notiek. Es to redzu pirmo reizi. Neviens no Uguns cilts pārstāvjiem nav bijis slims. Visas liecības vēsturē liecina par neārstējamām slimībām, kuras izraisa nāvi. Es tiešām nezinu ko darīt."

Mirkli apdomāju viņa vārdus. "Paklau, mēs izdomāsim. Mēs tiksim galā, labi?" Es uzsmaidīju un atgriezos pie pārējiem. Taču Azarins neizskatījās pārliecināts. "Man šķiet, ka jums visiem būtu jāzin, kas notika kad biju bezsamaņā. Atrašanās vietu nezinu kā nodefinēt, bet bija ļoti tumšs un auksts. Ar mani runāja Viedā. Viņa teica, lai dodamies uzmeklēt Ziemeļu Ūdens cilti, un ka tur atradīsim atbildes."

Apmainījāmies ar piekrītošiem galvas mājieniem un atsākām ceļu. Noels gāja pa priekšu.

Pamanīju Amberu pāris soļus man priekšā, tāpēc pieliku soli, lai varētu iet viņai blakus.

"Ambera?"

"Jā, Betānij?" Viņa pasmaidīja.

"Vai tev nav kāda lieka matu saite? Manējā pārtrūka un pazuda ūdenī." Es paraustīju plecus.

Viņa līdzjūtīgi pasmaidīja. "Atvaino, bet man ir tikai šī, kas matos. Ja vēlies varu tev to iedot."

Es noraidoši pakratīju galvu un pasmaidīju. "Tev tā ir vairāk nepieciešama."

Amberai bija daudz garāki mati nekā man. Manējie sniedzās tikai pāri pleciem, bet viņas mati bija līdz jostas vietai.

"Nu labi." Viņa pasmaidīja pretī.

Brīdi gājām blakus klusumā. Ambera izlikās vienaldzīgi paveramies pār plecu, taču es pamanīju uz ko viņa skatās. Man smaids bija zinošs. Es klusākā tonī ierunājos, "Klau, vai tev patīk Azarins?"

Amberas acis pēkšņi sastapa manējās. Tās bija ieplestas. "Ko? Nē! Protams, ka nē!" Tad viņa nedaudz saskuma. "Tu nezināji, ka viņš ir apsolīts?"

"Tiešām?" Manī iezagās pārsteigums. Apsolīts? Kam? Tad es padomāju atpakaļ uz nakti, kad ar Eidenu izbēgām no Uguns cilts Kunga cietuma, pateicoties Azarina un Kristofera māsas, Enijas, asistencei. Vai Azarins un Enija. . .? Es pakratīju galvu. Laikam jau varēju to iztēloties, tas nešķita tik neticami un tomēr. . .

"Kā tu to zini?" Es jautāju Amberai.

Viņa novērsās un mēs turpinājām iet. "Nav svarīgi."

<><><>

Mēs sekojām Noelam, kas likās jau stundām ilgi. Viņš veda mūs apkārt milzīgajam, aizsalušajam ezeram. Iepriekš man šķita, ka tā ir pļava vai kāds lauks, taču tagad, kad zinu, kas patiesībā slēpjas zem sniega kārtas, šķiet baisāk to šķērsot. Man smeldza kājas un deguns bija kļuvis vēss. Kristofers ik pa laikam nošķaudījās, un tad ieklepojās. Zinot Azarina bažas, sirds iesāpējās, domājot par Kristoferu, lai arī viņš ir mans dabiskais ienaidnieks.

Noels visu laiku gāja vadībā. Eidens bija pārsteidzoši kluss. Pēc mūsu sarunas arī Ambera klusēja. Un Azarins domāja kā atrisināt Kristofera situāciju. Vienīgās skaņas izdvesa mūsu kājas, kas ritmiski soļoja viena otrai blakus, rīta sniegam skaļi gurkstot zem kurpēm.