Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[3] / Piedāvājums

Sirds daudzījās kā negudra, plaukstas svīda. Neko neredzīgas acis šaudījās no vienas ēkas pie nākamās. Kājas kustējās un nesa mani uz kādu vietu, kurā, acīmredzot, mitēja šīs cilts galvenais.

Vietējo iedzīvotāju ziņkārīgie acu skatieni mūs pavadīja cauri pilsētai. Daži sačukstējās, daži novērsās, bet dažiem bija gluži vienalga un viņu skatieni bija garlaikoti, tā, it kā sagūstīšana nebūtu nekas nepierasts.

Eidens centās mani atbalstīt, bet katru reizi, kad viņš pavēra muti, kāds no sargiem viņu apklusināja. Tātad mēs nedrīkstam sarunāties. Tad viņš samierinājās ar skatienu apmainīšanu.

Būs labi. Puiša acis klusi mierināja.

Es tikai pamāju ar galvu, cenšoties tam noticēt. Biju pilnīgi pārliecināta, ka ciltis daudz ko neatšķiras, taču jau pirmajā radās šādas neparedzētas grūtības. Mūsu ciemā nav sardzes. Kāpēc šeit tāda nepieciešama? Vai tāpēc, ka ir vairāk iedzīvotāju? Lai viņiem būtu drošāk?

Visbeidzot mūs piespieda apstāties, važām ap manām rokām, nograbot. Mums priekšā pavērās milzīgas, melnas, metāla durvis. Katrā pusē stāvēja pa vienam sargam. Tiem mugurā bija tas pats, kas mūsu pavadoņiem. Melnas bikses un zābaki, bet augšdaļā metālam līdzīga sudraba tunika, un no pleciem krita sarkani apmetņi. Es viņus neapskaudu, šajā svelmē valkāt ko tik biezu.

Sargi, kas stāvēja pie durvīm tās atvēra, tām nočīkstot, un skatam pavērās lepna muiža. Tie bija tikai mūra vārti, kas apņēma to. Lai arī tās sienas bija melnas, tā izskatījās grandioza. Izrotāta ar zelta rakstiem un sarkaniem liesmu atveidojumiem, tā izskatījās gandrīz kā pils. Taču kopš cilšu sadalīšanās, pilis vairs nepastāvēja. Neskatoties uz to, šis bija ļoti labs centiens tādu atdarināt.

Kamēr apbrīnoju muižas ārpusi, tikām līdz tās ārdurvīm, kuras bija izgreznotas ar zelta stīgām, kas, savijoties kopā veidoja liesmu. Iekšpusē slējās garš koridors, kura zemi klāja sarkans paklājs ar dzeltenām līnijām sānos un sienu rotāja gleznas.

"Kas to būtu domājis: vēl ugunis." Eidens nomurmināja, taču sargi to dzirdēja un iespēra viņam pa kājas aizmuguri. Puisis sakoda zobus, taču vairs neko neteica.

Tik tiešām, gar sienām rotaļājās dzīvas liesmas, kas dejoja savās mazajās, stikla kastītēs. Mūsu procesija tuvojās kārtējām durvīm, kuras ieskāva sargi, katrs savā pusē, taču šīs bija atvēras.

Divi no sargiem, kas mūs pavadīja, palika pie durvīm, un četri palika. Viens mani sagrāba aiz kreisās rokas un es centos neiebilst, kad nogriezāmies pa kreisi. Šī gaiteņa galā nebija durvju, tikai liela troņa zāle, kas mani izbrīnīja.

Ieplestām acīm atskārtu, ka soļi atskan uz marmora grīdas, kura nopulēta tik spilgti, ka, ja ļoti gribētu, varētu ieraudzīt savu atspulgu. Eidena klātbūtne, manā labajā pusē, mierina un atgādina, ka neesmu viena, šajā nepazīstamajā vietā. Arī viņa acis nespēj noticēt redzētajam.

Sienas aizņem logi, kas stiepjas no grieztiem līdz grīdai. Starp tiem stāvēja pa sargam. Skats lika norīt siekalas. Kāpēc tik daudz sargu?

Bet skatiens uz priekšu atbildēja uz maniem jautājumiem. Tieši priekšā, vairāku soļu attālumā, atradās karaļa cienīgs tronis. Arī figūra, kas to aizņēma varētu tāds būt.

No šāda attāluma acis sazīmēja vīrieša figūru ar tumšiem matiem un nopietnu seju. Viņš bija atlaidies tronī, kā atpūtas krēslā un viņa spēcīgā, autoritārā aura plūda viļņiem, piepildot visu telpu. Ar katru soli tuvojoties, varēju saskatīt arvien vairāk laika līniju, kas svītroja vīrieša seju. Viņš varētu būt mana tēva vecumā.