Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[14] / Ziemeļi

Kad visi bija kaut cik atguvušies no satriecošajām ziņām, mēs savācām mantas un turpinājām ceļojumu Ziemeļu cilts meklējumos. Šoreiz, Kristofers uzvilka savu jaku bez iebildumiem.

Rīta saule žilbināja, atspīdod uz baltā sniega. Ar katru soli kļuva vēsāk un es cerēju, ka tas nozīmēja, ka esam tuvu.

Starp apsnigušajiem kokiem parādījās kāds vecāka paskata vīrietis un es saspringu. Varbūt kāds mežcirtējs, kas devās pēc malkas, taču nevarēju būt pārdroša.

Tam pievienojās zābaku ņurdēšana, tā pēdai saskaroties ar sniegu. Pavirzījos uz priekšu, lai būtu priekšā visiem. Kristofers nostājās man blakus un, lai arī nekad to neatzītu, es sajutos nedaudz drošāk.

"Kas jūs tādi?" Vecais vīrs iesmējās zemā balsī. "Kas jums meklējams manā mežā?"

Ātri apsvēru iespējas. Viņš neuzbruka, tātad apzinājās, ka mūs visus nevarēs sakaut. Taču viņa balss tonis gluži nekliedza 'laipni lūgti Ziemeļos!'.

"Esmu Betānija Vatersa. Mēs meklējam Ziemeļu Ūdens cilti." Es piesardzīgi skaidroju. Pametusi acis uz Noela pusi, redzēju, ka viņš gaida pavēli uzbrukt, ja tas nepieciešams.

Vīrietis pietuvojās mūsu grupiņai, pārlaižot acis visiem. Es lēnām pacēlu rokas kā mierinājuma žestā. Viņš papurināja galvu un apstājās. "Jaunieši, es nemeklēju kautiņu. Tikai savu blondo mazmeitu. Bet man šķiet, ka daudz tālāk nevajadzēs iet."

Es vēroju vīrieti un mēģināju saprast vai viņu pazīstu. Uzmetu Noelam brīdinošu skatienu un viņš nolaida rokas. Ledus ap plaukstām izkusa.

"Magnars Vaterss." Viņš iesmejoties paziņoja, novietojis rokas uz maniem pleciem. "Prieks tevi redzēt, Beta."

Vecais vīrs mani apskāva. Es neveikli apliku rokas apkārt viņa garajam augumam, neskatoties uz vecumu. Nekad nebiju satikusi šo vīru, bet vārdu es atpazinu. Viņa smarža gan likās pazīstama, taču nespēju to atminēties.

"Kā vecmāmiņai?" Magnars jautāja, mani palaidis vaļā, kad apjauta manu mulsumu.

"Labi." Es novilku. Pēc mirkļa piebildu. "Atrasties tik tālu vienam no otra noteikti ir grūti."

Viņš mani vēroja, taču pamāja ar galvu. "Jā. Bet nu jau esmu pieradis."

Viņa acis pārslīdēja visiem pēc kārtas. Eidens uzsmaidīja un pamāja ar roku sveicienu. "Sveiks, vectēv!"

Vectēvs sarokojās ar Eidenu. "Ko tu te dari? Man šķita, ka būs tikai Betānija." Viņš samulsis vaicāja.

"Tu zināji, ka ieradīšos?" Es jautāju.

Vectēvs uzsita sev pa pieri, it kā atcerēdamies. "Vecmāmiņa paredzēja, ka viņas ziņa tevi sasniegs un tu nāksi ciemos. Kā agrāk." Viņa acis mirdzēja tikai tā, kā tās mirdz vectēvam satiekot sen neredzētu mazbērnu, taču es vēroju šo vīru un nespēju atcerēties nevienu kopīgu atmiņu. Kaut kas izmainījās vectēva sejas izteiksmē un viņš pacēla acis no manām uz Kristofera.

Kristofers pievērsa sev uzmanību un visu skatienus, nošķaudoties. Es satrūkos, ne no šķaudiena, bet no fakta, ka Magnars zināja, kas notiks. Es redzēju to viņa sejā, kad pievērsa uzmanību man blakus stāvošajam Komandas loceklim. "Dēls, es jūtu tavu drudzi no šīs vietas." Vectēvs dalījās ar savām domām.

"Man viss ir kārtībā, ser. Esmu no Uguns cilts." Kristofers atbalstījās pret stumbru.

"Lūdzu, tikai Magnars. Mūsdienu jaunieši ir tik dīvaini." Vectēvs nogrozīja galvu. "Vai tad jūsu stihija vispār mēdz slimot?"

"Tam nevajadzētu būt iespējamam." Azarins bilda.

"Tā jau man šķita. Mēs varētu doties atpakaļ uz ciematu. Tur arī visu noskaidrosim." Vectēvs iedrošinoši pasmaidīja.