Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[10] / Svešinieks

Pasaule, šķietami, pārstāja griezties ap savu asi. Mana sirds sāka skaļi sisties pret krūškurvi. Rokas sāka trīcēt, nezinu, vai tas bija no aukstuma vai bailēm. Iespējams no abiem.

"Ko tu no manis gribi?" Jautāju, izlikdamies drosmīga, lai gan viss iekšā trīcēja. Tas droši vien bija no aukstuma. Vējš bija auksts un nežēlīgs. Tas plosīja matus un grauza vaigus.

"Es tikai vēlos atrast meiteni, kura veido Komandu." Viņš pagrozīja galvu un pacēla rokas, ar plaukstām izvērstām pret mani. It kā gribētu parādīt, ka netaisās uzbrukt. "Tas arī viss."

Vētra norimās, un viss ko tas prasīja bija viņa knipis. Es sastingu un lēni nomirkšķināju. Rokas ieslīdēja matos, lai tos sakārtotu un iztīrītu no sniega. Tas nedaudz pakusa un mati kļuva mitri.

"Vētru sūtīji tu? Kāpēc?" Es samulsusi jautāju, aptverot sevi ar rokām.

Viņš nolaida rokas un, pieliecis galvu uz sānu, pasmaidīja. Puiša zilās acis iemirdzējās. "Es tikai vēlējos sevi pasargāt. Šajos laikos nekad nevar zināt, kādus cilvēkus Torians nolīdzis."

Mirkli klusējusi, es ierunājos. "Kāpēc tu meklē to meiteni? Kas tev liek domāt, ka tāda eksistē?"

"Cilts Viedā pavēstīja." Viņš iesmējās, it kā es būtu pateikusi kādu joku un iztaisnojās. "Vai tad tu nezini pareģojumu?"

Es neatbildēju un mirkli apsvēru viņa vārdus. Biju kaujas gatavībā, taču nedomāju, ka nāksies pielietot fizisku spēku. Puiša aura šķita miermīlīga un, ja viņš man gribētu uzbrukt, to jau būtu izdarījis. Izmantoju šo brīdi, lai apskatītu puisi tuvāk. Viņam bija sudraboti mati, gluži kā sniegs mums visapkārt, āda bāla kā pats mēness un spilgti zilās acis, kas ieurbās man dvēselē, atgādināja māju strauta dzidro ūdeni. Mēness skaidri iezīmēja puiša siluetu, liekot izskatīties draudīgākam.

Pār muguru pārskrēja skudriņas un es noskurinājos, apskatot viņa apģērbu. Pelēks T-krekls un tumšākas krāsas bikses. Puiša mute plati smaidīja, izrādot pērļu baltos zobus, taču zilās acis šķita aukstas kā ledus. Pār tām krita kāda tik tikko saskatāma tumsa.

"Mani sauc Betānija Vatersa. Es esmu no Dienvidu Ūdens cilts." Es iesāku, taču, kad es atvēru muti, viņš man neļāva turpināt.

"Un tu veido Komandu." Viņš pabeidza manā vietā, sperot soli tuvāk.

"Kāpēc tev tā šķiet?" Es atbildēju ar pretjautājumu, paceļot vienu uzaci. Centos neizrādīt uztraukumu, lai arī mazā attāluma dēļ kļuvu nervoza. Nevarēju saprast kāpēc, bet mana intuīcija lika būt piesardzīgai.

Viņš paraustīja plecus, uz brīdi novēršot savu caururbjošo skatienu. "Tu izskaties pēc vadones."

Puiša zilās acis atkal atrada manējās. Viņa smaids bija nozudis, taču nekaitīgā enerģija vēl virmoja gaisā. "Tātad, vai uzminēju?"

Es iekodu apakšlūpā un pamāju ar galvu. Viņš ātriem, gariem soļiem pietuvojās man. Pamanīju, ka viņa stāvs paceļas virs manis kā kalns. Es noriju siekalas un spēru mazu soli atpakaļ, tomēr galvu tik un tā nacās vērst uz augšu.

"Būšu godīgs, kad dzirdēju pareģojumu, tas šķita nedaudz muļķīgi, bet tagad, kad esmu tevi sastapis, tas šķiet pavisam loģiski. Vai varu tev pievienoties?" Viņš jautāja, cerībai vīdot zilajās acīs. "Saprotu, cik muļķīgi ir uzticēties pilnīgam svešiniekam, bet es apsolu, ka mani nodomi ir labi. Tumsa iznīcina manu ciematu, nespēju uz to vairs noskatīties. Es tikai gribu palīdzēt. Negribu, lai visa Adrāla izskatītos tikpat sagrauta, cik mans ciemats."

Es mirkli apdomāju puiša vārdus. Ja nejūtos apdraudēta viņa klātbūtnē, vai tas nozīmē, ka viņš ir manas uzticības vērts? Nevaru riskēt, taču ja to nedarīšu es, kurš tad? Laika sāka aptrūkties, bet man bija jāizdara izvēle par labu pasaulei. Un viņa vārdi izklausījās patiesi. Acīs nespēju sameklēt nevienu maldināšanas pazīmi.