Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[13] / Nemiers

"Tagad esam divatā, Princesīt. . ." Kristofera balss bija kļuvusi zemāka. Es noriju siekalas, lai nedaudz sakārtotu domas. Taču tas likās tuvu neiespējamam, skatoties viņa dziļajās, tumši brūnajās acīs. Tad viņš pārtrauca šo mirkli, paraustot uzacis. Kad biju pārliecināta, ka mana balss to spēs, beidzot atbildēju.

"Tu apzinies, ka mums ir jābūt dabiskiem ienaidniekiem, vai ne? It īpaši jau pēc tās dienas." Es pacēlu vienu uzaci, lai pievērstu uzmanību savam spriedumam. Atkal atvērusi mugursomu, izvilku divas šķiņka maizītes. Daudz nedomājot, vienu pasniedzu Kristoferam un viņš nomurmināja klusu "paldies".

"Tu vari beigt piemetināt man to, kas nemaz nav mana vaina?" Puisis aizvainoti iesaucās, kad bija sagremojis pirmo kumosu. Viņš pievilka jaku sev ciešāk klāt un nedaudz piespiedās man tuvāk. Domāju, ka viņam atkal bija auksti, taču viņš nemūžam to neatzītu.

"Tā tomēr ir tava cilts. Tava cilts ir vainīga." Es apvainoju visu Uguns cilti par iepriekšējā cilts vecākā lēmumu. Es nokodu gabaliņu no savas maizītes.

"Es nevaru atbildēt par visu, ko mana cilts ir izdarījusi. Tu nebiji vienīgā, kas cieta tajā dienā." Viņš izgrūda, skatoties tieši mums priekšā tumstošajā mežā. Kādu brīdi, es vēroju viņa seju no sāna.

"Tātad tu zini par ko runāju. Bet kāpēc viņa?" Es sakodu zobus un noriju kumosu. "Kāpēc Lana?"

"Lana?" Kristofers apjucis iejautājās, pievērsis skatienu man, sarauktām uzacīm. Izskatījās, ka viņš vēlējās jautāt vēl kaut ko, bet centās atbildes atrast manās acīs.

Apliecinoši pamāju ar galvu. "Jā." Es noliku maizi atpakaļ somā, apetītei pazūdot. "Tu teici, ka par to notikumu tikai dzirdēji."

"Šķiet dzirdēts vārds." Viņa uzacis palika sarauktas un acis neizpratnē. Nesapratu, kāpēc viņam pēkšņi interesē un kāpēc dažas lietas viņš nezin. Man pulsēja galva, mēģinot atcerēties to dienu un apdeguma vieta uz rokas asi iesāpējās. Taču es netaisījos to izrādīt.

Iestājās neveikls klusums un es novērsos. Kaut kur tālumā varēja sadzirdēt ūjinam pūci, vēl kādā kokā skrapstināmies vāveri. Saule grima arvien zemāk un zemāk, lai dotu vietu savam aizvietotājam - mēnesim.

Domas aizslīdēja uz mājām. Tētis būs traki dusmīgs. Mamma, iespējams, raizēsies. Sirdij skaļi pukstot krūtīs, atskārtu, cik tālu no mājām jau esmu.

"Ei, Princesīt!"

Pēkšņi attapos, nomirkšķināju, un ieraudzīju Kristoferu mājam rokas priekšā manai sejai. Viņš bija notiesājis savu šķiņka maizi un acīs bija atgriezusies uzjautrinājuma dzirksts. Ne miņas no savas nopietnās puses.

"Viņi ir atpakaļ."

Pat nebiju pamanījusi nelielo malkas kaudzīti, kas nodrošinās mums siltumu šonakt. Azarins to aizdedzināja ar vieglu pirksta mājienu un Ambera nepacietīgi jau spraucās tam tuvāk, lai sasildītos. Lai arī Kristofers bija ļoti silts, pat karsts, ko biju pamanījusi, kad viņš sēdēja man tik tuvu. . .

'Andžela, palīdzi man. Kas tās par domām?!'

Lai arī Kristofera un Azarina ķermeņa temperatūras bija augstas, mums bija nepieciešams kāds vispārīgāks siltuma avots. Ņemot vērā vēso gaisu, kas šķita kļuvis vēl aukstāks, kad iestājās tumsa, ugunskurs bija laba doma. Kristofers man blakus noskurinājās un es neapzināti piespiedos viņam ciešāk klāt. Es to pamanīju, kad sajutu mūsu rokas saspiežamies kopā. Viņš neko nebilda par šo un es arī ne.

"Es varu palikt nomodā pirmais." Ierosināja Eidens, kurš tikko bija novietojis savu mugursomu uz zemes un notiesājis savu līdzpaņemto ābolu pīrāgu. Es atviegloti uzelpoju, ka varēju droši doties pie miera. Noels visu notiekošo vēroja no malas ar domīgu sejas izteiksmi.