Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[2] / Robeža

Kad biju apgaismojusi Eidenu ar savu ieceri, raitā solī devāmies uz Dienvidiem. Manā labā strādāja tas, ka ciemats atradās tik tuvu robežai ar Uguns cilti. Tieši šī paša iemesla dēļ arī izveidojās mana un tumšmatainā puikas draudzība, kā arī beidzās. Kopš vakardienas, nespēju atturēt domas no ceļošanas atpakaļ laikā un atmiņu aizskaršanas. Tās bija sāpīgas, taču izjutu arī neparastu nostaļģiju.

"Tāds ir tavs plāns?" Eidens jautāja, atgriežot mani tagadnē. "Tu tiešām domā, ka jebkurš, kuram apgalvosi, ka esi 'izredzētā' tev noticēs?"

Es neticīgi vēros viņa nicinošajā sejas izteiksmē, nepalēninot gaitu. "Nē. Bet es māku pārliecināt."

"Acīmredzot, es arī." Puisis bravūrīgi paziņoja, norādīdams uz manu atļauju viņam doties līdzi šajā misijā. Ņemot vērā to, ka oficiāli neko nebiju atļāvusi, mans aizkaitinājums pieauga līdz ar distanci starp mums un dzimto ciemu. Sirds sažņaudzās no domas vien, ka atrodos tik tālu no mājām, taču atgādināju sev, ka tas viss ir tā vērts. Iznākums ir vissvarīgākais.

Nākamās dažas stundas gājām klusumā, kad Eidens sāka šaubīties. Man smeldza kājas un uzlekusī saule bezkaunīgi sildīja. Noslaucīju pieri ar piedurkni un, novilkusi jaku, apsēju to ap vidukli.

"Tu tiešām zini kur atrodas robeža?" un "Vai Dienvidi nav uz to pusi?" Bija tik populāri jautājumi, ka sāku brīnīties par viņa enerģiju runāt, kad saule virs galvas tik nežēlīgi cepināja.

"Dienvidos, kad saule aust, tā karsē gandrīz tikpat karsti, cik dienas vidū, tās augstākajā punktā." Es atbildēju, izvairoties no viņa jautājumiem.

"Betānij," Eidens apstājās man blakus, kad apstājos, "mēs atrodamies mežā. Kāda vēl saule?" Puiša balsī varēja saklausīt uzjautrinājumu.

Es raidīju viņam pārmetošu skatienu, "Vienkārši zinu, ka tūlīt ieiesim tādā kā zaļā tuksnesī. Pēdējo reizi tur biju pirms desmit gadiem. Bet es atceros."

"Jā. Protams, protams. Visi zin par to dienu." Viņš teica. "Pag, jūs abas nācāt tik tālu?"

Ignorējot Eidena jautājumus, pārlaidu skatienu kokiem. Ar sāpju pieskārienu, atcerējos to dienu, kad ar Lanu spēlējāmies. Kā abas aizgājām pārāk tālu. . . Arī to, kā mēs šķērsojām robežu un satikām Krisu.

Visas skaistās, siltās vasaras, kuras pavādījām koku pavēnī un saulītē, pļavā uz noklātās sedziņas. Koki bija rāmi, mākoņi slīdēja vienmērīgi. Vienīgās skaņas bija mani un Lanas smiekli, kas iederīgi skanēja harmonijā ar mierīgo mežu, Krisa joku izraisīti. Es nekad neaizmirsīšu tās nebēdnībā pavadītās dienas.

"Tur." Es izteicu un, norādīju ar pirkstu uz meža malu. Eidens nedaudz iztrūcies pagriezās uz virzienu, kurā norādīju, bet ātri atguvās.

"Vai tu gribi, lai es aizeju apciemot Andželetti?" Viņš jautāja, tēloti ķerot labo roku pie sirds, kad piesauca dievību.

Es tikai pasmējos un turpināju ceļu, bet tagad jau konkrētākā virzienā. Eidens gāja man blakus un izskatījās jau pārliecinātāks.

Paveroties uz puiša pusi, ieraudzīju viņu apņēmības pilnu. Kaut viņam pa ceļam izdotos atrast savu Dvēseles radinieku. Es to viņam patiešām novēlu. Ikviens ir pelnījis būt laimīgs. Bet es tikai cerēju piepildīt vecmāmiņas vīziju.