Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[8] / Šamane

Ambera uzjautrināti pasmaidīja, bet smaids pagaisa, kad norādīja uz Azarinu. "Viņš ir ievainots."

Sievietes sejas izteiksme uzreiz izmainījās un viņa norīkoja nosēdināt puisi uz dīvāna. Viņa galvu atbalstīja uz dīvāna atzveltes. Azarins iesēcās un Kristofers, saraucis uzacis, novērsās.

Es uzslidināju roku uz viņa pleca, vēlēdamās atbalstīt. Viņš pagrieza galvu pret mani, pievērsdams man savu acu skatienu, un es sajutu tādu kā vilkšanu. It kā viņa oglēm līdzīgās lodītes mani vilktu sev tuvāk klāt. Es ātri atrāvu roku un atkal pievērsu skatienu Azarinam.

"Brīnos, ka viņš vēl tik ilgi turās." Šamane, apskatījusi Azarina kaklu, pakratīja galvu un palūkojās uz mums. Es nomirkšķināju, atrāvusies no Kristofera.

"Vai varat viņam palīdzēt?" Kristofers cieši lūkojās Azarinā, taču jautājums tika vērsts pret Amberas māti.

"Tā bija Kristena." Ambera iestarpināja.

Šamane pamāja ar galvu. "Varu mēģināt, bet viņa ķermenim pašam jāizdomā vai pieņemt zāles vai nē."

"Viņš to varēs." Kristofers apstiprināja.

"Tad došos sagatavot uzlējumu. Droši, piesēdiet." Šamane paziņoja un devās uz virtuvei līdzīgo istabu. Dzīvojamo istabu un virtuvi nešķīra durvis, tāpēc to varēju saskatīt. Tā bija tērpta maigi brūnos toņos, tāpat kā dzīvojamā istaba.

Eidens nostājās pie loga. Ambera ieslīga mīkstajā atzveltnes krēslā ar nopūtu. Kristofers apsēdās blakus Azarinam un es - viņam. Puisis izskatījās patiesi nomākts, bet neatlaidīgs. Azarina stāvoklis nebija spīdošs, tas bija acīm redzams. Viņa mute bija pusatvērta. Plakstiņi notrīsēja un acis pavērās. Viņš nāca pie samaņas.

Azarins nedaudz pacēla galvu, bet uzreiz sarāvās sāpēs. Kristofers momentā metās viņu noguldīt atpakaļ sākotnējā pozīcijā. Puisis centās runāt, taču nespēja.

"Nepūlē kaklu. Atpūties vēl mirkli ilgāk, draugs." Kristofers iecietīgi, taču stingri aizrādīja. Spēju tikai pārsteigta vērot Kristofera maigo dabu.

Šamane atgriezās no virtuves ar krūzīti pilnu kūpoša viruma. Tas nelāgi oda, bet nebija pirmā reize kaut ko tādu redzēt. Vecmāmiņa bieži mēdza mani ārstēt ar šādām tējām, kad slimoju. Galu galā, lielāko daļu laika pēc skolas pavadīju tieši Viedās būdelē.

"Pamodies?" Viņa uzrunāja Azarinu. Puisis tikai samulsis vāji pamāja ar galvu. Sieviete iedeva viņam krūzi. "Dzer. Visu tukšu."

Azarins izskatījās skeptisks. Mirkli vilcinājies, viņš pietuvoja krūzi lūpām un, ieņēmis malciņu, saviebās. Eidens iesmējās par viņa sejas izteiksmi. Šamane gaidoši vērās puisī.

Ambera zinoši pasmaidīja. "Es zinu kā tas ir."

Azarins brīdi pavēroja meiteni, un tad, saņēmies, iztukšoja visu krūzi vienā piegājienā. Amberas māte pasniedzās, lai paņemtu krūzi no Azarina izstieptās rokas. Viņas rotas šķindēja pie katras mazākās kustības.

Kad bija atgriezusies no virtuves, viņas zaļās acis notvēra manējās zilās. "Jūs neesat dzimuši Dabas stihijas ciltīs."

"Vai tas ir tik labi pamanāms?" Eidens iejautājās, iztaisnojot muguru, šim tematam piesaistot viņa uzmanību.

Šamane pievērsa skatienu brālēnam. Viņš neērti piekārtoja pozīciju, bet nepārtrauca acu skatienu. "To var ļoti labi pamanīt. Sākot ar matu un ādas nokrāsām, līdz pat ģērbšanās stilam un uzvedībai."

Kristofers iekremšļojās, piesaistot sev uzmanību. Viņa seju rotāja rotaļīgs smaids. Viņš ir atgriezies. "Vai mums būtu jāmaskējas?"

Sieviete izskatījās uzjautrināta, apdomājot jautājumu. "Nē. Bet jūs esat interesanta grupa."