Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[1] / Pareģojums

Aizpogājusi mugursomu, cik vien klusi varēdama, slīdēju lejā pa kāpnēm uz virtuves pusi. Noliku uz galda somu un atvērusi to, sāku krāmēt iekšā ēdienu. Ieliku dažus ābolus, maizītes ar šķinķi un ūdens pudeli, ko atradu vienā no virtuves skapīšiem. Aiztaisīju mugursomu un uzmetu plecos.

Māja bija klusa. Pēc Viedās apciemojuma, vecāki devās gulēt. Pavēros uz ģimenes fotogrāfiju pie sienas un klusi izelpoju. Tā bija priecīga atmiņa no bērnības, kurā tēvs mani turēja uz pleciem. Tā tika uzņemta pirms atgadījuma.

Izlavījos no mājas pa priekšējām durvīm. Tās pārāk skaļi aizvērās un es pati nedaudz salecos. Ciemats gulēja; visapkārt valdīja tumsa, ja neskaita laternas, kas izgaismoja taciņas.

Piekārtoju mugursomu un nelielā teciņā devos pie Viedās. Neskatoties uz draudzīgo personību, vecmāmiņa bieži vēlējās palikt viena un klusumā. Tikai es nekad nesapratu, kāpēc.

Vienreiz pajautāju, kāpēc viņa izvēlējās kļūt par ciema Viedo. Atbilde bija pavisam vienkārša - tāds aicinājums. "Kad piedzima Leo, sāku pievērst lielāku uzmanību visādām slimībām. Tavs vectēvs vēlējās doties atpakaļ uz Ziemeļu Ūdens cilti, kad tavs tēvs pārņēma ciema vadīšanu." Viņa vienu dienu bija man teikusi. Tā bija arī viena no retajām reizēm, kad tika pieminēts vectēvs. Tas droši vien bija sāpīgi, atrastaties tik tālu no sava Dvēseles radinieka.

Līdz pat šai dienai, neesmu pārliecināta kādā veidā vecmāmiņa izvēlējās savu dzīves jēgu. Nekad neesmu zinājusi, kā varētu palīdzēt ciltij. Bet tagad, kad veidoju Komandu, iespējams, man ir sava loma. Es palīdzēšu pasaulei.

<><><>

Pieklauvēju pie brūnajām koka durtiņām. Tās lēnām atvēras un es pārliecināti devos iekšā uz dīvāna pusi.

"Nāc, nāc!" Atskanēja vecmāmiņas balss no istabas puses.

"Vecmāmiņ, es. . ." Iesāku, bet apstājos, kad ieraudzīju vecmāmiņu sēžam un smaidam man. Es pakratīju galvu un turpināju, "es izdarīju, kā teici." Pagriezu muguru, lai parādītu Viedajai.

"Labi, bērns. Nāc piesēdi, es izskaidrošu visu detalizētāk."

Es uzmanīgi virzījos uz priekšu, lai neapgāztu Viedās eliksīrus nelielās kārbiņās un pudelītēs, kuri bija novietoti uz plauktiņiem pie sienām, un apsēdos viņai blakus.

Viņa saņēma manas plaukstas un ieskatījās man acīs. "Tev jāizveido Komanda. Kā jau zini kopš bērnības ir 6 stihijas. No katras stihijas tu atradīsi pa vienam pārstāvim, lai tev pievienotos. Kad būsi izveidojusi Komandu, kopīgi jātrenējas pārvaldīt savas stihijas, lai beigās varētu savienot tos kopā Ambiciorijā. Lai iznīcinātu Torianu, jums jāiemācās vienam otru atbalstīt un cienīt, tad, un tikai tad, varēs dzimt jaunās paaudzes Ambiciorija un pasaule būs glābta no Toriana ļaunuma."

"Pagaidi, nedaudz lēnāk, kā es zināšu, kuri man ir jāizvēlās?" Es satraukti jautāju, lielā informācijas daudzuma pārņemta. Vecmāmiņas vārdi atbalsojās manā galvā.

Komanda.

Torians.

Ambiciorija.

"Beta," vecmāmiņa noglāstīja manu vaigu. "Tu zināsi. Seko savai sirdij. Un kad jūti, ka vari uzticēties, tas cilvēks būs īstais."