Vāveru dienasgrāmata

nakts pēc pirts

21.07.

Sirds, nerunā, sirds, klusē! Sirds, saņemies, sirds, nedziedi! Nedari kaunu, nesāpini... Es neuzrakstīju par klarnetes skaņu, es tāpat arī par vijoles skaņu neuzrakstīju. Es šovakar biju pie Andreja, un manī ir liela laimīte. Is it a friend crush? I can't tell.
     Šī diena, precīzāk, vakars bija jau paredzēts the Barbie movie pirmizrādei, šis seanss jau bija nopirkts, plāns jau bija skaidrs. Nebija kompānijas, bet es biju apņēmusies iet viena un būt laimīga viena. Ar ļoti short notice Andrejs uzrakstīja, ka šajā vakarā atzīmēs dzimeni un gribētu mūs abas ar māsu redzēt. Es nezinu, kas tas bija, kas man lika tā censties atrast kādu, kam atdot biļeti, lai šovakar dotos pie viņa. Un es atradu, un iznāca tik labi, ka šovakara vietu atdodu Sanitai un rīt varu iet kopā ar Danuti uz citu seansu. Pilnīgi ļoti veiksmīgi. Man bija tāds kā gut feeling, ka šovakar jāizvēlas Andrejs. Un tas nostrādāja, un es esmu laimīga.
     Parasti es tā nedaru, bet šoreiz (pēc Marijas parauga) uzrakstīju viņam paldies par pasākumu, kad biju tikusi mājās un izžāvusi dvieli. Tas šķiet tāds jauks žests par sevi atgādināt pēc aizbraukšanas.
     Mūsu, viesu, bija tik maz, ka es tā domāju, vai nebija vieglāk pārcelt šo pasākumu. Un mūsu, viesu, bija tik maz, ka es domāju, vai šis nenotiek mūsu dēļ... Laura nedabūja nevienu no gaidītajiem nometnes biedriem... Un man tīk iztēloties lietas tā, it kā es būtu nenormāli īpaša un svarīga.

     Is it a crush? I can't tell. But I like this boy a lot. Is it a friend crush? Viņš ir tik jauks, tik foršs un patīkams, tik dziļš un tik atbalstošs... Nē, nē, nē, es nevarētu. Es taču zinu, ka eksistē tādi dzejiski cilvēki kā Zigfrīds...
Rau, viņš jau ir otrplānīgs!
     "Negribējās atvadīties"
     man arī, draugs, man arī. Bet es pieņēmu lēmumu doties mājās, jo tā visiem būs prātīgāk.
     "Btw brille nepalika?" Nē, draugs, to jau mašīnā pārbaudīju, bet te un tagad es skatos uz savu tīri vai neeksistējošo, tīri vai aizliegto rozā brilli, un... ak, vai es nekrītu? Nē, nē, es nevarētu. Šis ir tikai vēl viens sākums kādai draudzībai. gan es kaut kad viņu iepazīstināšu ar domātājiem.

     Kad mēs jau gandrīz devāmies uz pirti, viņš piesēdās pie klavierēm un paspēlēja "can you feel the love tonight", kas ir gluži vienkārši dziesmiņa no multenes, bet acīgam dzīves sakarību vērotājam tā ir zīme. Es esmu mans galvenais varonis. Man bija jādzied, es jutu, ka man jādzied, bet es nezināju vārdus. Can you feel...
     Viņš ir gandrīz četrus gadus jaunāks... un es sāku saprast Fēbi, Elgu varbūt, bet Loretu... Un tad sevi noķeru, ka nevēlos taču saprast un būt šeit... Un saprotu, ka jau esmu. Aj.
     Ak vai ak vai...    Vakara gaitā domāju, cik tuvu viņam drīkstu būt, cik ļoti pieskarties, cik ļoti skatīties acīs... Un es atspiedos, un es liku galvu uz viņa pleca... un bija tik labi... Ak vai ak vai... nē, nē, nē, es nevarētu