01.09.
Happiness is a butterfly...
Paula sēž Mediņos, jau trešajā skolā šodien, bet vienīgajā, kurā nav gājusi pati. Šeit viņa ir visneiederīgākā, šeit viņa meklē mieru, un šeit vismazāk kas viņu atpazīst, tāpēc te ir vislabāk.
kāds sakars? Tas ir nepauliski! Plāns bija pēc Otrās atbraukt uz šejieni un nesteidzīgā brīvībā pavadīt laiku ar pirmo, kam beigsies, sagaidīt otru, abus iepazīstināt, un tad braukt uz māju pusi. Ceļā no pieturas es jau saskrējos ar Andreju. Viņi bija beiguši agrāk, un viņš kaut kur devās prom virzienā un nebija viens. Atdevu vēstuli, aploksne bija pielīmējusies pie brūnā papīra, cik neglīti, bet citādi bija ļoti neaprakstīta un ārēji tukša.
Andrejs nebija mierīgs. Lai kas tas ārēji bija, tas nebija miers. Acis arī nebija ar to ziņu, aicinošo siltumu, ko esmu radusi redzēt cilvēkos, kad viņus jauši vai nejauši sastopu. Tagad es nezinu, ko domāt, jo... šis nav un nevar būt "viss chill". Varbūt es iztraucēju dienas plānoto gaitu. Jo mana dienas plānotā gaita bija bez sarunāšanas un apziņošanas. Neviens neko nezināja, vai ne tā? Un tagad mēs sēžam tukšā atpūtas telpā un nezinām, kas sabrauca čupā. :(
Tikko uzrakstīja Sanita. Viņi ar Severīnu un kūku kuģo uz Mediņiem. Man jau bija sajūta, ka es viņu kaut kā šodien satikšu. Un, lūk, šādi. Yuhu, draugi!
Kādiem tik cilvēkiem es nepateicu "čau!" šajā atpūtas telpā. Man patīk Mediņi!
Par spīti visam man ir emocionālais nogurums, braucot mājup. Ļoti šķiet, ka tas ir vai nu Andreja nemiera dēļ vai tādēļ, ka neaizbraucu pie viņa uz koncertu un atteicu arī Lenoras piedāvājumam uz Kvadrifronu. Atteikšana ir emotionallu exhausting somehow.
VOCÊ ESTÁ LENDO
Vāveru dienasgrāmata
Diversosotrais kurss līdz pusei. Arī šī ir tīra dienasgrāmata ar piemaisījumiem no citās vietās pierakstītām domām, pārrakstītiem audio un piezīmēm telefona melnrakstu mapē. Arī šeit mans vārds būt īsts, bet pārējo sistēma saglabājas. Arī šeit interpunkciju...
