10.09.
《 And that made you crazy 》Crazy –
Aiz loga ņurdz putni. Draudzīgi dūc ledusskapis. Mājiņa mazliet zum, nezinu, no kādas iekārtas šī zemā, vienmērīgā frekvence plūst. Rāmi uz degunu sūta garaiņus kaltētu mētru tēja. Ir pavisam nedaudz pēc saullēkta, atvērtais lodziņš nesaldē, un Paula laimīga sēž drēbnieka pozā gultā un klusi šūpojas no vieniem sāniem uz otriem.
Kaut gan prātā sēdošā melodija ir sprigana un aktīva, tā ļaujas pielāgoties mirkļa miera burvībai. Ja tai vēl nav akustiskās, pārlaimīgās versijas, es to izveidošu. Es nespēlēju, bet kad es spēlēšu, es noteikti varēšu arī šo klusi un priecīgi sastrinkšķināt un nodungot.
Uz lūpām guļ viegls smaidiņš, tēja vēl ilgi ir pārāk karsta, lai to dzertu, tāpēc caurspīdīgā stikla krūze atpūšas rokās. Toreiz Indulis bija šajās pašās krūzēs lējis tēju, un tā bija tikpat karsta, ka to nācās vien sēdēt un gaidīt. Toreiz es nebiju tik lielā mierā ar sevi un pasauli kā šajā rīta stundā. Tagad es gribētu šo laimes mirkli un visa kārtības sajūtu dalīt ar viņu. Gribētos, lai viņš ir tepat blakus, lai viņam arī ir tēja, lai es viņu un viņš mani varētu redzēt, bet visvairāk, lai viņš justu to mierīgo prieku.
Agrāk valodā laikam vārds "svētlaime" bija biežāks. Vai cilvēki to tamdēļ izjuta biežāk? Nav neviena cita, ar ko es tā vēlētos izjust laimīgo sajūtu, ka viss ir labi, ka dzīves vietas ir īstās, ka šeit mums ir jābūt un problēmas var atļauties atkāpties kaut uz pāris elpām.
Šī nometne ir vislīdzīgākā manai pirmajai reizei Ronīšos. Ir jau ceturtais gads, un man beidzot ir tik labi šeit būt, sēdēt, klausīties aizvēlotā naktsmierā un malkot karsti zaļu ūdeni. Tomēr šīs minūtes nav vienīgās, man bija vēl priecīgie kolekcionēšanas brīži. Es jūtos . . . labi. Es jūtos labi. Es šeit jūtos labi!
《 Reamon – Supergirl 》
Nekad nezinu, cik daudz es gūstu no vides un apkārtējiem, cik daudz es dodu sev iespēju mazliet pacensties izbaudīt. Vai nozīme ir tam, ka šīs varētu būt pieredzes beigas? Vai tam, ka ir vairāk cilvēku, no kuriem es nekautrējos? Vai tam, ka es apzinos, ka varu iet dejot arī tad, ja tas ir dīvaini, dziesma sveša un biedri lielākoties ēd? Vai mani pārlieku ietekmē Mavrika vārdi viktorīnas spēlē? Es esmu vērtīga, es neesmu pelēkā masa, es zinu un esmu pamanāma. Es varu minēt, es varu spēlēt. Vai es beidzot esmu es? Kā gribētos ticēt, ka es esmu visvairāk es, cik šeit ir redzēts.
Aj, kā man gribas, lai Indulis arī būtu šeit. Es nebiju tik ļoti es uz āru, jo man visu laiku bija viņš, ar ko es jūtos es. Kas ir mans es? Paula, šogad bija etīde. teātris!
Man šogad ir Laura. No viņas es neesmu tik atkarīga. Man šogad ir cilvēki, ar ko runāt brīvāk, lai gan šogad man nav, ko teikt. Es ik pa laikam lasu, ak, mans literatūras profils! Un tas nerada diskomfortu.
Madara jautāja, vai es pārkāpju savas komforta robežas. Izskatās, ka man nemaz nav tas apzināti jādara, es kāri meklējos tos mirkļus, kuros jūtos tā ērti un savās robežās.
Vai tad es drīkstu šo visu tagad tā vienkārši atņemt? Kāpēc es redzu vērtību aizejošajā? Vai iknedēļas darbs spēs būt kaut tuvu tik maģisks, pacilājošs kā intensīva ārpusrīgas kopābūšana?
Šogad arī bija daudz zvaigžņu volejbola laukumā. Prožektori mani jauc, bet spīguļu bija daudz.
CZYTASZ
Vāveru dienasgrāmata
Losoweotrais kurss līdz pusei. Arī šī ir tīra dienasgrāmata ar piemaisījumiem no citās vietās pierakstītām domām, pārrakstītiem audio un piezīmēm telefona melnrakstu mapē. Arī šeit mans vārds būt īsts, bet pārējo sistēma saglabājas. Arī šeit interpunkciju...
