》MĒS《

4⃣

Es ieskatījos telefonā un bija jau pārāk vēls , tāpēc es sacīju puisim - varbūt dodamies ? Es nosalšu , saslimšu un gulēšu gultā pārējo visu vasaras daļu.-
Metjū ielūkojās manās medus brūnajās acīs un atteica - es Tevi pavadīšu. -
- man nav tālu jāiet. -
Godīgi sakot es nemaz nezināju uz kurieni ir jāiet . es atrodos nekurienes vidū , un man pat nav nejausmas kur te ir tuvākais ceļš.
- Tu atradīsi ceļu? -
- Tu māki lasīt domas? -
- kur Tu dzīvo? -
- netālu no stūra tirzniecības centra. -
- tad tas nav nemaz tik tuvu. -
- ja Tev tas nav tuvu , tad jau es vispār atstiepšu kājas. -
- es Tevi aizvedīšu. -
- ar ko ? -
- ar motorolleru. -
- Tev ir ķivere? -
- viena , bet Tu varēsi viņu vilkt. -
- paldies. -
Viņš saķēra manu roku un mēs devāmies uz vietu , kur notiek ballīte , vai precīzāk - uz dzērāju saietu.
- Tu varēsi mani pagaidīt kamēr es pateikšu savai draudzenei , ka es dodos mājās? - es jautāju Metjū , kad mēs jau pa gabalu varējām redzēt māju , no kuras nāk pamatīga mūzika.
- es nevaru iet ar Tevi? -
- vari , bet vai Tu gribi. -
- Tu domā ka man ir kauns no Tevis ? -
- nu ne gluži kauns...-
- man būtu jākaunas , ka es šobrīd esmu sadevies rokās ar skaistāko meiteni vissumā ? -
Es nosarku kā tomāts.
- labi , ejam. -
Es ievilku Metjū iekšā mājā. Man nebija nejausmas kur ir Peidža , bet man vajadzēja viņu atrast.
Mēs devāmies uz manuprāt vietu , kur būtu jābūt Peidžai - vietu ,  no kuras skan viss skaļākā mūzika un visi dejo tās pavadībā.
Tā arī bija. Peidža deju grīdas vidū dejoja ar kādu puisi. Es piebikstīju Peidžu ar brīvo roku , kura nav saķēdēta ar Metjū , un sacīju Peidžai - klau , es došos mājās . Ja kaut kas atgadās , zvani man. -
Peidža likās izbrīnīta. Viņa ar smīnu uz lūpām man jautā - dodies , bet kas tad šis par puisi? -
- Peidž , viņš...-
Metjū mani pārtrauca - es esmu Metjū.-
Peidža turpināja uzbāzies tālāk - un kas Skaja Tev ir ar Metjū? -
Metjū saķēra mani aiz vidukļa un izglāba situāciju - mums ir jāiet , gan jau vēlāk saskriesimies , čau. -
- Čauuu- es nobļāvu nopakaļ.
Iznākuši uz ielas , es sacīju - paldies. -
- par ko?-
- Tu atkal mani izglābi.-
- nu es jau varēju pateikt ka Tu esi mana meitene , bet tas jau būtu par traku priekš pirmās reizes. -
- pirmās reizes ? -
- Tu gribi teikt ka Tu ar mani vairs nekad netiksies ? -
- nu protams ka tikšos , bet tikai tad ja Tu pats to vēlēsies. -
Metjū ar savām karstajām lūpām atkal aizskāra manas.
Pēc ilgā skūpsta , es jautāju puisim - kur Tev stāv motorollers ? -
- te par pāri ielai , ejam. -
Mēs pārgājām pāri ielai un tur vizuļoja koši zils motorollers.
Metjū pasniedza man ķiveri. Es to uzliku , ņēmos ar ķiveres aiztaisāmo , bet man nekas nesanāca.
- Metjūū...-
- nu? -
- Tu vari lūdzu aiztaisīt?-
- mazais bērns. - viņš iesmējās un aiztaisīja manas ķiveres aiztaisāmo.
Es vēroju kā Metjū uzkāpj uz motorollera un to iedarbina.
- Tu kāpsi? -
- labi , labi. -
Es lēnām apsēdos uz motorollera.
- apķer mani.-
- kāpēc? -
- tāpēc. -
Metjū sāka braukt. Viņš uzsāka braukt diez gan ātri , tāpēc es momentāli apliku rokas cieši jo cieši ap puisi .