》MĒS《

2️⃣0️⃣

- ja mans tēvs pamanīs rozes , viņš mani nogalinās. - es sacīju un iesmējos.
- nesaki tā , tā nenotiks. - puisis atteica un sasprindzināja roku muskuļus , lai izskatītos vēl spēcīgāks nekā līdz šim.
- un ko mainīs Tavi muskuļi? - es beidzot pārstāju staigāt no vienas istabas sienas uz otru , un apsēdos uz sava rakstāmgalda.
- nu nesaki ka Tev tie nepatīk. - puisis uztaisīja savu kaitinošo , bet takā pat laikā savu pavedinošo smīnu .
- neciešu ka Tu tā dari. - es nespēju atturēties no viņa smīna . Tas man vienmēr liek pievilkt puisi tik cieši sev , cik es vien varu un savīt kopā mūsu lūpas.
Es iekodu lūpā , lai nemestos puisim virsū.
- un es neciešu kad Tu tā dari. - puisis pēc sava sacītā , piecēlās stāvus un sāka lēnām tuvoties man.
- kā es daru? -
- iekod savā lūpā . Tas man liek mesties Tev virsū. -
Es sāku smīnēt un vēlreiz iekodu sev lūpā.
Pusis man bija pienācis tik tuvu . Viņš satvēra manu vidukli.
- Skajlara Frīmena ! Viss , es Tev atriebšos par sevis pavedināšanu. -
Viņš uzbruka man ar savām lūpām.
Es nespēju novaldīt savas rokas un tās vienkārši pašas pār sevi centās novilkt Metjū kreklu. Viņš vienā mirklī saprata ko es cenšos panākt un ar savām rokām satvēra savu kreklu ,  pārmeta to pār galvu un aizsvieda to uz tālāko istabas stūri  tā , ka mūsu lūpas atrāvās tikai uz sekundi.
Viņš piespiedās man tik tuvu , ka es varēju sajust viņa vēdera muskuļu siltumu uz mana krūškurvja , caur manu niecīgo pidžammas kreklu.