》MĒS《

9⃣

Es atvēru savas brūnās acis un zibens ātrumā piecēlos sēdus. Manās ausīs momentāli iegriezās sistēmas skaņas. Tās griezīgās skaņas sitās man galvā , kura jau tā plīsa vai pušu no sāpēm.
Palāta durvis atvērās un pa tām ienāca sieviete gados , varēja noprast ka tā ir māsiņa. Piesteigusies pie aparāta , kaut kādas podziņas saspaidīja lai izslēgtu skaņu un sacīja - priecājos , Skajlaras jaunkundz , ka jūs beidzot esat pamodusies. -
Es apjukusi jautāju - cik ilgu laiku es nogulēju? -
- ļoti īsu brīdi , tikai kādas četras dienas. -
- īsu brīdi? -
- tieši tā , pēc komas parasti atmostas nedēļas vai pat mēneša laikā. -
Vismaz pēc šī teksta es sajutos mazliet labāk , bet mani tāpat mocīja viens vienīgs jautājums , kuru es sievietei uzreiz vaicāju - atvainojiet , kas notika ar Metjū? -
- puisis ir sveiks un vesels. Protams pilns ar nobrāzumiem , zilumiem. Kā arī viena rēta. Bet es jūs varu iepriecināt , viņš visu laiku bija pie jums. Ārsts knapi pierunāja zēnu doties mājās izgulēties. -
- kur viņš pašlaik ir ? -
- labi , viss , pašlaik pietiek runāt , jums ir gultas režīms , jums ir kārtīgi jāizguļas. -
Sieviete sāka bužināt manu lielo spilvenu.
- kur viņš ir ? - es neapstājos. Man viņš pašlaik ir visvairāk vajadzīgs. Domājot pašlaik par viņu , man gar vaigu nobira karsta asara , kas svilināja manu vaigu.
Sieviete mani uzlūkoja ar aizkaitinātu sejas izteiksi un sacīja - liecieties gulēt. Kad jūs izgulēsieties , tad arī parunāsim. -
- nē , man tas ir nepieciešams. Kur ir Metjū? - es nevarēju vairs izturēt. Es sāku izplūst asarās. Tajā bašā brīdī tika parautas vaļā palāta durvis un puisis ar ziediem savās muskoļotajās rokās  , maisiņiem zem acīm un vainīgu skatienu , ienesās palātā , iemeta savus ziedus manā gultā , sagrāba manu noraudāto seju ar savām rokām un čukstus sacīja - es vairs nekad tā nedarīšu. Es pie visa esmu vainīgs. Piedod man. Lūdzu Piedod. Atvaino ka es tevi nepaklausīju. Princesīt , man prieks ka Tu esi pamodusies. Princesīt , lūdzu piedod man. -
Es ar asarām acīs paņēmu puiša seju savās nejūtīgajās rokās un tik pat klusi viņam sacīju - ak Tu . Muldoņa tāds!-
Es atstutēju savu galvu pret puiša krūškurvi un sajutu puiša sirdspukstus. Tie bija ātri. Ļoti ātri. Bet es jutu kā tie kļūst lēnāki. Man šobrīd bija pilnīgi vienalga par visu pasauli. Man eksistēja tikai Metjū. Tikai un vienīgi Metjū.