》MĒS《

1️⃣9️⃣

- tēt , atslēdz lūdzu durvis . - šī jau bija vismaz desmitā reize kad es stipri sitos ar sānu savās istabas durvīs un kliedzu , lai tētis beidzot atslēdz manas istabas durvis un izlaiž mani ārā .
Lai arī cik reizes es dauzījos un centos radīt ar vien skaļāku troksni , mans tēvs par mani nelikās ne zinis.
Es padevos.
Es noslīdēju ar muguru gar istabas sienu , izvilku no pidžammas bikšu kabatas savu telefonu un nolēmu piezvanīt Metjū .
Viņš vismaz bija vienīgais , kurš grib ar mani runāt .
Manuprāt .
Pēc trijiem skaņas pīkstieniem , puisis pacēla -Sveika , princesīt.
- Sveiks.
- Vai Tev viss kārtībā ?
- mani tēvs nelaiž ārā no istabas. Viņš mani ieslēdza. - es sūdzējos puisim.
- neuztraucies , gan jau kaut ko izdomāsim.
- es ļoti ceru.
- man ir ideja . - puisis paziņoja.
- Metjū , nekaitini mani , saki. -
- es ļoti gribu tevi satikt , apskaut un sajust Tavas perfektās lūpas.
- nu Metjū , nekaitini mani.
Puisis izklausījās diezgan apmierināts ar panākto , jo es nebiju īpaši priecīga , bet tagad es vēl vairāk vēlos viņu sev blakus.
- pagaidi , mazā , es Tev tūlīt pārzvanīšu.
- Metjū , lūdzu nenoliec....
Pirms es paspēju pateikt kaut ko vairāk , mums pārtrūka telefona saruna .
- bļāviens . - es skaļā balsī noteicu .
Nespēju sagaidīt kad paies Metjū teiktais tūlīt , tāpēc izdomāju sevi nodarbināt .
Es atkal devos pie istabas durvīm un turpināju tās sist . Es paspēju savu sānu otro reizi iegrūst istabas durvīs , kad beidzot sāka zvanīt telefons .
Es metos pie telefona un atkal sāku sūdzēties puisim - kur Tu paliki ?
- attaisi balkonu .
- kāpēc ?
Viņš atkal nolika.
Es paklausīju puisim .
Atvilku aizkarus , kas paslēpa ielas laternu gaismu , balkona durvis un lielos logus , kas slējās no galvas līdz kājām.
Atvilkusi aizkarus , uzreiz pamanīju puisi , kura rokas rotāja skaists sarkanu rožu pušķis.
Atvēru balkona durvis , uzreiz metos pie Metjū  un pirms viņš paspēja bilst kādu vārdu , es beidzot saviju savas lūpas kopā ar viņa , pēc kurām jau biju paspējusi tik ļoti noilgoties.