5 Brāļi Dēmoni

Lielais mantojums un strīds

Vakar atbraucot mājās uzreiz piebrauca vēl kāda mašīna. No tās izkāpa kāds vīrietis ar čemodānu un papīru kaudzi.
Tētis:"Hm? Atvainojiet kungs, bet ko jūs šeit darāt?"
Notārs":Sveiki, es esmu notārs. Sauciet mani par Šlāgera kungu. Esmu šeit sakarā ar mantojumu, ko jums ir atstājis Alfrēda Andersona kungu. "
Tēvs:"A labi Šlāgera kungs nāciet iekšā sēdieties."
Notārs:"Jā labi."
Ienākot iekšā mans tēvs ar notāru apsēdās, mammai aizgāja uz virtuvi taisīt ēst un es paliku noklausīties sarunu.

Notārs:''Tāda paskatīsimies, ko Andersona kungs jums ir atstājis...Āa atradu. Tātad Alfrēds Andersons mantojumu atstāja tikai Nikolai Andersonei jūsu meitai.''. Tēvs:''KO?! Mans paša tēvs man neko nav atstājis? Kā tas ir iespējams?'' tēvs satrauktā un nedaudz dusmīgā sejas izteiksmē vaicāja (beidzot aizvāca to savu pokerface).

''(čukstot) k-..ko?! Kā tas iespējams? Kādēļ gan, lai atstātu visu mantojumu?!'' aiz šoka man trīcēja kājas un es nomaucos:''A-.auč.. man viss ir labi!'' (Wow nu tā bija izgāšanās).

Tēvs:''Nikola.. panāc lūdzu šurp. Es gribu, lai tu dzirdi, ko Šlāgera kungs saka.''. ''Jā labi.. tēt.''(ak nē es esmu tik ļoti satraukta.!''

Notārs:''Tātad kā tu noteikti jau dzirdēji visu mantojumu Andersona gungs ir atstājis jums Anderona jaunkundz.''. ''Jā, jā es dzirdēju.''. Notārs:'' Andersona kungs ir atstājis jums savu lielo māju ar visām mantām, kas tur ir iekšā.''. ''Oh My GOD! Ko es ar to visu iesākšu?!''. Notārs:''Un vēl jums atstāja visu naudu.''.

Šo visu dzirdējusi es sastingu. Es vairs nevarēju pakustēties, es knapi elpoju. Tēvs:''Bet kā tas iespējams?! Es domāju, ka es labāk uzņemšos atbildību par šo mantojumu, jo kā jau redzat Nikola vēl nav pilngadīga.''. Notārs:''Piedodiet ser tas nav iespējams. Un Andersona gungs ir devis atļauju izmantot šo mantojumu nepilngadīgā vecumā.''. Tēvs:''Labi paldies, ka atbraucāt un pateicāt, bet tagad es jums lūgšu braukt projām un atstāt mūs.. Mums ir nopietni jārunā.''. Notārs:''Jā protams. Mans darbs šeit ir padarīts. Uz redzēšanos.''

Kad saruna bija beigusies un notārs bija aizbraucis tēvs pienāca man klāt un lasīja lekciju. Tēvs:''Nikola... Tu izmanot šo mantojumu ļoti prātīgi. Un es ļoti novērtētu ja šo mantojumu atdotu kompānijai un ienestu tajā vairāk naudas.''. ''Kas pie velna? Kādēļ, lai es atteiktos no mana mantojumu? Kompānija jau ir ļoti zaļa un plaukstoša.''(kādēļ tētis vēlas, lai es tieku vaļā no sava mantojuma? Tas ir manējais un darīšu ar to, ko es gribu.!)''. Tēvs:'' Tu ziedosi naudu mūsu kompānijai vienalga vai tu to gribi vai nē!'' ''NĒ ES TO NEDARĪSU!''. Tā bija pirmā reize kad es jebkad esmu pacēlusi balsi pret savu tēvu.. un uzreiz pēc tam es to smagi nožēloju. (PĻAUKA) mans tēvs man iesita pa seju.. Es sāku skaļi raudāt un aizskrēju uz savu istabu. Un tad es sastingu guļot gultā kā mironis cenšoties aptvert, kas tikko notika.

Kad apjēdzu, kas tikko notika es paliku neprātīgi dusmīga. Es biju gatava viņam noraut galvo no dusmām, bet zināju, ka tas būs neiespējami diemžēl... Es vairs negribēju par to domāt, un sāku domāt par to, kas notika bērēs. Un kad es atcerējos to brīdi, kad es runāju ar puišiem un to momentu, kad Sems mani noskūpstīju. Es jutos kā sapnī! Sajūta bija brīnišķīgi, tas lika man aizmirst pavisam par to kas notika pirms neilga laiciņa ar tēvu.

Sveiki mīļie lasītāji. Lūdzu piedodiet ja šī daļā liekas ĻOTI neinteresanta, bet tā ir daļa no stāta. Paldies, ka lasījāt. Drīz vien iznāks nākamā nodaļa. Līdz nākamajai reizei. Baii!